Pavasara kaifs
Jā, es kaifoju! – tā par savu iesaistīšanos Latvijas hokeja valstsvienības atbalsta komandā saka viens no tās dalībniekiem fizioterapeita palīgs Kristaps Zelčs. Protams, bez hokeja pavasarī nu nekādi arī SestDienā.
Lauma Spridzāne
Lai būtu ko teikt
Kas ir pats, pats svarīgākais, domājot par valsti, domājot par Latviju un mūsdienām? Vienam tie ir
līdzcilvēki, citam ainava un daba, vēl citam – atsevišķas personības vai personīgais stāsts. Tieši caur
šādu – daudzšķautņainu un tik ļoti dažādu – prizmu gribas domāt par Latviju šajā 4. maija svētku
nedēļā.
Mūsu vēsturiskā laime
Veroties aprīļa sniegputenī un baltajos jumtos pēc tā, ne vienam vien noteikti ienāca prātā doma, ka gribētos būt kur citur. Kādā siltākā un saulainākā vietā. Un nereti kaut kā līdzīgi ir, arī domājot par XXI gadsimta politiku un kārtību pasaulē. Gribētos dzīvot kur citur – kādā skaistākā un mierpilnākā pasaulē.
Pavasara konstruktors
Domājot par pavasari, neizbēgami nāk prātā kustība – asnu spraukšanās no zemes, pumpuru sprādzieni, augšana un tiekšanās pret gaismu. Un tāpēc šķiet, ka pavasarī arī mākslā tik ļoti iederas deja, it sevišķi mūsdienu horeogrāfijā, kad, liekas, ķermeņa kustību iespējām nav robežu.
Viss labais vēl priekšā!
Jeb kilometriem gari vīna pagrabi, padomju blokmājas, bīstamas zonas, kopti parki, lēts transports un sarežģīta politika Moldovā un tās jutīgajā Piedņestras daļā. Šai valstij blakus notiekošais karš ļāvis straujā tempā apzināties, ka tās konstitūcijā ierakstītā neitralitāte ir trausla un pārāk netverama lieta
Kurp un kā ejam
Ceļot laikā tomēr ir iespējams – par to domāju katru reizi, viesojoties kādā no postpadomju valstīm, kas vēl nav iestājušās Eiropas Savienībā (ES). Atgriešanās deviņdesmito gadu sajūtā nepamet, arī esot Moldovā un vēl vairāk tās sāpju bērnā – Piedņestrā. Te Krievijas tuvums un iespaids šķiet fiziski sajūtams gaisā, korupcija ir neatņemama ikdienas sastāvdaļa, bet Eiropas «virziens» nebūt ne pašsaprotams
Miljoni, ērgļi un svētki
Šogad krāsosiet, slēpsiet, meklēsiet vai ripināsiet?
Lai gan olu rādīšana jau labu laiku politiski folklorizējusies, svētku noskaņa ir tepat līdzās, gribas
smaidīt un aicināt pavasari beidzot ierasties tā pa
īstam un uz palikšanu. Arī ola uz SestDienas vāka
šoreiz simbols tik daudz kam – sākot no pavisam
īstām olām pavisam īstā ligzdā Durbes pusē līdz
sensenām tradīcijām un kristīgās pasaules pārmaiņu ceļam.
Jāpaceļ balss
Pēdējā laikā skandālu un skaļu jautājumu Latvijā
visdažādākās jomās nav trūcis. Vai sakustinātie "ūdeņi" aizvedīs pie taisnības un godīgākas attieksmes
dažādos līmeņos, vēl teikt pāragri
Klasiķi, grandi un dokumentētāji
Spēja pozicionēt sevi sabiedrībā nevis kā "sievieti mājdzīvnieku", bet kā līdzvērtīgu sabiedrības locekli – stāsta, ka tieši tas esot aizrāvis Aspaziju valdnieka Perikla otrās sievas tēlā, tādēļ dzejniece aizņēmusies pseidonīmam viņas vārdu. Nudien mūsdienīgi, vai ne?
Labrīt ne tikai sievietēm
Neesmu es bieži intervēta, saka viena no vadošajām Latvijas futbolistēm. Man pašai no raksta par sievietēm, kas futbolu izvēlējušās par savu profesiju, tieši šis teikums aizķērās visvairāk. Šonedēļ SestDiena iznāk daudzu peltajā un tikpat daudzu iecienītajā 8. martā, tāpēc apiet vai nekādi nepieminēt šo datumu ne varēja, ne gribējās.
Sava punkta atrašana
Ar izkārtu mēli jožu cauri padomju laikam un tā "brīnumzemei", sarunā par seriālu Padomju džinsi un iejušanos tā galvenā tēla Renāra ādā saka aktieris Kārlis Arnolds Avots.
730 dienu
Divi gadi. 730 dienas, kas kļuvušas par atskaites punktu daudz kam. Arī Latvijā. Mūsu pašu bailēm un gatavībai scenārijiem, kādiem vairs nevēlējāmies ticēt. Integrācijas skarbajiem jautājumiem un reālās situācijas apzināšanai. Tam, cik viegli spēlēties ar sabiedrisko domu, viedokļiem un vārdiem. Rietumvalstu spēkam, vēlmei un spējai palīdzēt pašas sludināto ideālu aizstāvībā. Arī cilvēciskumam un labajam, kuram nenogurstoši gribas ticēt.
Gulbja bļāviens
Viņš bija, ir un paliek leģenda. Neaizstājama personība pirmsatmodas, pašā atmodas laikā un arī pēc tam. Leģendārs ar savu talantu, uzdrošināšanos, stilu un galu galā pat runas veidu. Arī bohēmu un daudzu cilvēku atmiņu epizodēm, kurās iekļuva un palika kā galvenais. Ne ar vienu nesajaucamais Juris Kulakovs.
Zaļās ziepes un laimes formula
Vērienīgi lauksaimnieku protesti Eiropā, traktori ielās arī Latvijā, Ždanokgeita un tam visam
pa vidu laimīgāko cilvēku noteikšana pasaulē. Tāda, lūk, īsumā bija aizvadītā nedēļa. Bet nu par visu pēc kārtas.
Ilgas pēc atredzēšanas
Jāpiekrīt, ka nudien latviski nav īsti vārda, kā apzīmēt vēlmi kaut ko nebūt redzējušam; nevis nezināt, bet vēlēties nekad to nebūt zinājušam. Lai gan situācijas, kad iesaukties "kā šo tagad atredzēt?", pēdējā laikā šķiet nepieklājīgi bieži sastopamas.
Pret impērijas olām
Ukraina piecēlās kājās diezgan ātri, saka Latvijas armijas majors Jānis Slaidiņš un vienlaikus atzīst, ka ukraiņiem bijušas arī kļūdas, par kurām jau "asins nodevas" samaksātas.
Svētku debesis pār Ukrainu
Palīdzība Ukrainā ir vajadzīga ne tikai armijai un karavīriem. Lai svētku laikā kaut nedaudz iepriecinātu bērnus, kuri savus vecākus gaida mājās un kuriem karš licis pieaugt pārāk ātri, jau otro gadu no Latvijas uz mazajām Ukrainas skolām brauca Ziemassvētku ekspresis. Tas uz mirkli ļāva noticēt patiesam brīnumam.
Bērna acīm
Janvāris Latvijā saistās ar barikāžu laiku. Tajos gados es vēl biju bērns, un manās personīgajās atmiņās vairāk par bailēm un neziņu, kuras noteikti netrūka daudziem, atmoda un liktenīgais janvāris palicis prātā ar pacēluma un brīva gaisa sajūtu.
2024. gadā – ar piesardzīgu optimismu
Kas šogad kļūs lētāks, bet kur jārēķinās ar cenu pieaugumu? Vai kopumā Latvijas ekonomikai šis gads būs labvēlīgs, un kur jau tagad var ieraudzīt riskus? Vērtē un prognozē bankas Citadele ekonomists Mārtiņš Āboliņš.
Ar piesardzīgu optimismu
Gadumijā, simboliski sadauzot un šķīvja lauskās atstājot vecajā gadā visu slikto, tik tiešām aizdomājos par to, ko sagaidu no jaunā, 2024. gada. Tas nu jau lēnu garu iesācies un pasaulē neko īpaši mierīgāks nesolās būt. Tomēr vismaz personīgajā dzīvē, protams, gribētos drusku skaistāku, kaut nedaudz veiksmīgāku, interesantāku, brīnišķīgiem notikumiem un piedzīvojumiem pilnāku – vārdu sakot, labāku un laimīgāku gadu
Gada cilvēks
Medaļu un īpašu zvaigžņu spožums pār Latviju, jauni līderi un vienota dziesma un deja – tā īsumā gribas uzskaitīt skaisto, kas saistās ar gandrīz, gandrīz jau par "veco" kļuvušo 2023. gadu. Bet, protams, bija arī ēnas, drūmais un traģiskais. Tāpēc īsi par visu pēc kārtas.
Ne tikai skatītāji
Dzīvības spēks un vienlaikus trauslums mani
arvien pārsteidz nesagatavotu. Un šīs nedēļas SestDienā tam
sanācis saplūst kopā uzreiz vairākos, kaut ļoti atšķirīgos dzīvesstāstos un piemiņas vārdos.
Brīvība iet arī bekot
Es esmu divarpusi! – saka reperis Helvijs
Fiņķis, atbildot uz jautājumu, kurai hiphopa mākslinieku paaudzei viņš pieder. Kaut kas starp iepriekšējo un vēl līdz galam
neizveidojušos jauno. Varbūt šādu starpposmu ne tikai mūzikā
un citās mākslās, bet visdažādākajās jomās mums pietrūkst?
Tādu, kas apzinās iepriekšējās paaudzes bagāžu un sasniegto un
vienlaikus jau redz nākotni ar tās iespējamo triumfu un problēmām?
Mūsu lepnums, mūsu mugurkauls
Patrioti pērk vietējo un gatavi maksāt vairāk. Pie tāda secinājuma nonākuši pētnieki, norādot, ka valstīm ir izdevīgi spēcināt patriotismu sabiedrībā, jo tas pozitīvi ietekmē arī ekonomiku. Lūk, atbilde visiem, kuri patriotismā saskata tikai cēlu garu un drošsirdīgas dvēseles! Vai, citiem vārdiem, ja uz šo it kā drusku netveramo jēdzienu paskatās no cita leņķa, izrādās, tā var būt gana praktiska parādība.
Starp svecēm un vēsturi
Sācies sveču laiks. Un līdzās Latvijas karavīru piemiņai dedzinātajām jau otro gadu lejam arī jaunas – Ukrainas aizstāvjiem. Protams, simboliski. Protams, skumji, ka šī akcija arī šogad jāturpina. Taču vērts atcerēties, ka pat izdegusi svece var dzīvot vēl otru dzīvi, darot labu.
Mūsu daudzie stikla kalni
Ir tādi cilvēki, ar kuriem tev it kā tiešā veidā nav bijis nekāda sakara, tomēr vienmēr šķitis, ka viņi ir tepat, kaut kur blakus, līdztekus cīnoties arī par saviem mērķiem un klūpot aiz saviem akmeņiem. Un, kad viņiem kāda uzvara, tevī arī tāds nesavtīgi skaists prieks: rekā, viņiem sanāca! Tā silti un sirsnīgi.
Laikmetīgi jautājumi
Kā veidojas teroristiskas organizācijas? Kas ļauj tām attīstīties un pieņemties spēkā? Kādēļ reliģiskais radikālisms nav labs un nekad nespēs panākt mierīgu līdzāspastāvēšanu nevienā pasaules daļā? Kā tā sauktais tauriņa efekts darbojas mūsdienu ģeopolitikā, un cik ļoti mūs ietekmē tas, kas
notiek ne tikai tuvos, bet arī ģeogrāfiski it kā visai tālos reģionos? Un galu galā – vai slavenā teorija par civilizāciju sadursmi tiešām mūsu acu priekšā tagad īstenojas praksē, vai tomēr tieši otrādi – tā izrādījusies nepareiza, un iemesli šobrīd nokaitētajai situācijai Tuvajos Austrumos meklējami pavisam citur?
Uz Ukrainu. Turp–atpakaļ
Dzīve pārtraukta, bet turpinās – tā īsi varētu raksturot notiekošo Ukrainā ārpus aktīvās kara zonas. Pilsētās rit dzīve arī ap raķešu sagrautiem namiem un mīnētiem tiltiem. Vienīgi tā vietā, lai domātu par kultūras dzīves uzlabošanu, tur tagad tiek meklētas iespējas jaunu bumbu patvertņu izbūvei.
Ko lai daudz tur saka...*
Što tam skazatj...* ir frāze, kas pēc nesenās atgriešanās no Ukrainas mani visu laiku vajā. Šausmas, ko piedzīvojuši gan iedzīvotāji, kuru mājām gājuši pāri iebrucēji, gan karavīri, kuriem nācies būt frontes līnijās, nav vārdiem izsakāmas. Vieni stāsti ir briesmīgāki par citiem, un jau tagad ir pilnīgi skaidrs, ka atkal būs vajadzīgas paaudzes, lai ne tikai fiziski, bet arī garīgi Ukraina un tās cilvēki spētu no kara šausmām atkopties.
Nākamreiz gan
Joprojām Ukraina un atkal Izraēla/Palestīna ir pēdējās nedēļas fokusā. Ukraina – jo šāvieni tajā nav norimuši jau teju 600 dienu. Gazas sektors un ebreju un arābu sadursmes – jo gadu desmitiem ilgais (kaut patiesībā – vēl senākais) konflikts atkal uzliesmojis, turklāt negaidīti un asiņaini.