Kādā burbulī jūs dzīvojat? Cik tas ir
noslēgts? Un cik daudz jūs zināt par citiem tādiem pašiem un
tomēr pavisam savādākiem, kas iekapsulējušies blakus?
Kas Lieldienas ir jums? Kristīgās tradīcijas,
putnu modināšanas un pagānisko rituālu vai gluži vienkārši
pavasara atnākšanas svētki? Parkos un ielu malās izliktie lielizmēra zaķi un olas jūs iepriecina vai, taisni otrādi, – nedaudz
tracina savā paredzamībā?
No cik gadiem pieklātos cilvēkiem doties "pelnītā atpūtā"? Vai pensijas vecums būtu jānosaka visām profesijām un visās valstīs (vismaz Eiropas robežās) vienāds? Un visbeidzot, ja pensiju sistēma netiek reformēta, cik ilgi ar valsts atbalstu pēc nostrādāta darba mūža mēs, eiropieši, savā novecojošajā sabiedrībā vispār vēl varēsim rēķināties?
Nesenā plaisa kādas Valdemārielas dzīvojamās mājas sienā ietekmēja daudzu ģimeņu ikdienu, un ne tikai to, kurām pavisam tiešā veidā nācās vismaz uz laiku izvākties no sava mājokļa. Šis notikums ne vienam vien lika aizdomāties arī par savas dzīvesvietas drošību, kā un vai vispār tā tiek regulāri pārbaudīta, kādas iespējas ir mājas uzlabojumiem un, ja tādi vajadzīgi, vai tos iespējams atļauties. Protams, tas kārtējo reizi izgaismoja arī vairākas nepilnības atbildīgo iestāžu darbā un atkal atgādināja par padomju laikos celto daudzdzīvokļu māju problēmām.
Vai viss apkārt ir politisks un notiek tikai politikas vārdā? Cik daudz nosaka un ietekmē viens no daudziem
tūkstošiem protestētāju? Cik daudziem dzīvi maina viena
praktisko padomu grāmata? Cik daudz mums apkārt ir nejaušību, un kas no tā visa patiesībā organizēts un ar lielo politiku
saistīts?
Līdz Vispārējiem XXVII Latvijas dziesmu un XVII deju svētkiem palikušas vairs tikai drusku vairāk nekā simts dienas. Jau sākusies dalībnieku reģistrācija, noritējušas pirmās deju skates, marta beigās tās sāksies arī koriem. Vai un ko attālinātais kovidlaiks būs mainījis dziedāt un dejot gribētāju prātos un sirdīs? Vai dalībnieku būs vairāk vai mazāk? Un galu galā – kādas sajūtas šī gada svētki raisīs? Vai tie dos to vajadzīgo iedvesmas, pacilātības un saliedētības sajūtu par visas tautas spēku, kas, šķiet, šobrīd tik ļoti vajadzīgs ikvienam?
Domāju, visiem skaidrs: karš Ukrainā no mūsu ikdienas sarunām un domām nepazūd daudzu iemeslu dēļ, bet viens no tiem noteikti esam arī mēs paši. Un ne tikai tāpēc, ka, sekojot līdzi notiekošajām šausmām kaimiņos, arī paši nejūtamies fiziski droši. Skaidrs, ka notikumi Ukrainā pēkšņi izgaismojuši un likuši no jauna runāt un domāt arī par mūsu sen neizpildītajiem mājasdarbiem un pārāk ilgi malā noliktām un nerisinātām problēmām.
Tieši gads. Tieši gads pagājis kopš brīža, kad Krievijas sāktais karš mainīja ne tikai Ukrainas, bet arī
citu valstu ikdienu, politisko dienaskārtību un cilvēku noskaņojumu. Radīja bailes. Izraisīja traģēdijas. Izšķīra cilvēkus. Sagrāva ilgi loloto un cerēto.
Zemestrīces un sieviešu loma mūsdienu sabiedrībā. Divi temati, kas vispār nemaz nav saistīti un tomēr kaut kā iederīgi viens otram blakus sagulst kopā.
Kad jūs pēdējo reizi bijāt teātrī? Man nupat nedēļas laikā iznāca pabūt vairākos jeb, precīzāk, – noskatīties četras izrādes pēc kārtas teju ik vakaru.
Valoda ir nebeidzams prieka avots. Sakiet, ko gribat, bet daudzās vārdu spēles, lietojuma nianses, konteksts, neveiklības, sacītā izteiksme un zemteksti – nu, tīrākā izklaide un sajūsmas mirkļi!
Attīstīt ātrumu līdz 200 kilometriem stundā, noraut rokas bremzi un joprojām kontrolēt, ko dari... Tas, protams, skan bīstami, bet – arī aizraujoši. Turklāt ne mazāk iedvesmojošs ir viss drifta braucēja Kristapa Bluša stāsts, kā no entuziastiskas aizraušanās un auto ķīlēšanas mazā garāžā viņš nonācis līdz pirmajām vietām pasaulē šajā sporta veidā un arī biznesam, ko pazīst un novērtē tālu aiz Latvijas robežām.
Vairākas dienas neatslābstoši sekojot līdzi notikumiem
Jēkabpilī, kur vārda tiešā nozīmē daba demonstrēja
savu absolūto pārākumu, šķiet, visiem ir skaidrs, ka
par klimata problēmām nudien jādomā un jau laikus
jāgatavojas arī lielākām iespējamām kataklizmām.
Pēc pirmās nedēļas jaunajā gadā, iespējams, kādam jau vēlme pēc veselīgāka dzīvesveida apsīkusi, apņemšanās būt jaukākam cilvēkam izplēnējusi un vispār viss atkal grūti un vecajās sliedēs. Tomēr gribas to jauno lappusi sākt ar ko iedvesmojošu.
Jūtu sev uz rokas mazu gabaliņu Azovstaļ
metāla, ko draugs no Kijivas atvedis kā dāvanu, skatos uz šī
gada Ziemassvētku egles galā esošo saulespuķi un ukraiņu
kareivi ekrānā, kas dejo, lai sasildītos, un domāju par 2022.
gadu.
Ziemassvētki pienākuši. Ar jaunu valdību Latvijā, ar atkusni ielās, ar korupcijas skandālu Eiropā, ar dāvināšanas un laba darīšanas prieku tam visam pa vidu. Ar kara desmit mēnešiem Ukrainā. Un ar kādām sajūtām? Jo Ziemassvētku laiku taču pieņemts uzskatīt par miera un klusuma pilnu, par gada svētsvinīgāko nakti...
Esam tikuši pie jaunas valdības. Beidzot. Šķiet, tik
garu, piņķerīgu un, jā, no malas raugoties, gribas
teikt – arī nedaudz nesakarīgu valdības veidošanas procesu, nebija gaidījis neviens.
Tas nav pētījumos balstīts apgalvojums, tomēr
šķiet, ka bieži vien dažādi skandāli žurnālistikā, kas pašiem
mediju pārstāvjiem liekas bezgalskaļi un vismaz valsts mērogā
svarīgi, nebūt tādi nav – galu galā tie izrādās nozares iekšienē
risināmi jautājumi.
Vārda un, plašāk raugoties, valodas spēks nekad nav ticis apšaubīts, un visos laikos to lieliski apzinājušies ne tikai romantiski dzejnieki, bet arī totalitāras varas nesēji. Ne velti tieši vārda brīvība ir tā, par kuru nemitīgi tiek lauzti šķēpi un notiek diskusijas vēl mūsdienās. Nereti tieši izteikumu dēļ atceras politiķus, valoda var saliedēt vai, tieši otrādi, – šķelt.
Atzīšu – uzreiz pēc vēlēšanām šķita,
ka, rakstot sīkāk par politiku un parlamentā iekļuvušajām
partijām, šoreiz vispirms būs jāpievēršas opozīcijai. Taču jau
pavisam drīz nācās secināt: jaunā opozīcija izrādījusies krietni
mierpilnāka, nekā varētu likties.
Ar pilnu atbildību saku: Dziesmu un
deju svētki ir viens no ļoti būtiskiem pamatiem mūsu valsts
pastāvēšanai, jo kopā, svētkos,
mēs piedzīvojam ideālo Latviju,
– šīs nedēļas sarunā ar SestDienu
saka deju ansambļa Daiļrade
vadītāja Iveta Pētersone-Lazdāne.
14. Saeimas vēlēšanu rezultāti ļāva zīmēt dažādus
jaunās valdības veidošanas scenārijus, dažiem to
paredzot samērā ātru un vienkāršu, citiem – taisni
otrādi, norādot uz daudziem klupšanas akmeņiem, kas politiskajiem spēkiem jāpārvar, lai varētu vienoties pat par lielajām
lietām, kur nu vēl sīkākām detaļām un visu kārotajiem krēsliem...
Aizvadītajā nedēļā vējš jau paguvis noplēst gandrīz visu zelta rudeni, atkal uz visiem laikiem aizgājuši lieli cilvēki, gaisā vēl jūtamo siltumu lēnām pārņem tuvās ziemas vēsums. Valdība Latvijā joprojām nav izveidota, Ukrainā turpinās karš, kura attīstība grūti prognozējama, turklāt nestabilitāte vērojama arī citās valstīs, kur Krievijas "pirksts" tā vai citādi jūtams.
"Pavisam īsi – man viss ir labi," – tādu ziņu no drauga Kijivā saņēmu pirmdienas rītā, vēl tikai lēni dzerot pirmo kafiju un pieslēdzoties darba nedēļai. Nodomāju – tas saistībā ar jau iepriekšējās dienas ziņām par bumbošanu citviet Ukrainā, līdz sapratu – nē, tas par Kijivas centru, kurš vēl pirms neilga laika šķita salīdzinoši drošs (protams, cik nu vispār drošs patlaban jebkas var būt valstī, kura jau astoto mēnesi turas pretī Krievijas agresīvajam iebrukumam).
Oktobra sākums nenovēršami tuvojas, un politiķi nu
jau ir burtiski visur: uz ielas, pie sienas, pasta kastītēs
un ekrānos... Šajās pēdējās nedēļās pirms vēlēšanām
var vērot, tā teikt, pilnu spektru politikas instrumentu darbībā – no tiešām reklāmām, karstām debatēm un komentāriem par dažādiem svarīgiem jautājumiem līdz slēptiem
dzēlieniem konkurentiem un mediju rīkotiem šoviem ar izklaidējošu noti. Kad ir par daudz?
Šad tad satiekoties pandēmijas laika izkaisītajos, saraustīti neregulārajos notikumos, kinoļaudis lielākoties rādīja drūmas sejas un nepavisam nebija noskaņoti optimistiski. Taču šis rudens un viss nākamais pusgads ir patiess iemesls smaidīt – uz lielajiem ekrāniem gaidāmas veselu divdesmit filmu pirmizrādes, tostarp beidzot savu skatītāju Latvijā, jācer, varēs sastapt arī vīrusa trakuma laikā vairākkārt atliktu pirmizrāžu veidotāji.
Cik daudziem pieaugušo dzīvē no skolas laika palikušas vien gaišas atmiņas, cik daudziem mūžīgas
traumas un eksāmenu murgi naktīs rādās arī vēl pēc
30 un 40 gadiem, statistika neuzskaita, un varbūt
labi, ka tā. Taču katru gadu septembris pienāk un jauns mācību
gads atkal sākas.