Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Aktuāli
Rīgā +5 °C
Apmācies
Ceturtdiena, 19. decembris
Sarmis, Lelde

Lauma Spridzāne

Tieši tā, kā iedomājos

Viens lēciens. Lēciens, kas kļuva leģendārs un burtiski satricināja ne tikai paša lēcēja likteni, bet vēl daudzu citu cilvēku, kas bija viņam apkārt un blakus. Tas bija laiks, kad viens mirklis, izrādās, varēja mainīt ja ne gluži pasaules griešanās trajektoriju, tad vismaz dažas dzīves gan… Par to šonedēļ SestDienā.

Par valsti un pelēko

Valsts svētku mēnesis šogad pienācis ar pretrunīgām domām un emocijām. No vienas puses – novembra tik ierasti pelēkajās dienās ik pa laikam starp māko­ņiem tomēr uzspīd saule, pada­rot visu kaut kā drusku gaišāku un cerīgāku. Pie garāmgājēju mēteļiem piespraus­tās karoga krāsas patīkami ņirb gar acīm, un Tā Lielo Svētku svinīguma sajūta nekur nav pazudusi.

Cīņas lielas un mazas

Sāncensība par politisko varu vienā okeāna pusē. Teroristu uzbrukumi tepat, pavisam netālu, liekot ne tikai satraukties un baidīties par personīgi tuvu cilvēku drošību, bet arī… skumt. Par to, ka laikam jau "miers pasaulē" bijusi un būs tikai frāze, ko piesaukt un daudzināt, bet nekad īsti nepiedzīvot. Jo acīmredzot vienmēr – un nav pat svarīgi, kādu iemeslu dēļ, – atradīsies kāds, kuram šķitīs, ka viņa patiesība ir svarīgāka par visu un cilvēka dzīvības atņemšana – tikai veids, kā to demonstrēt un pierādīt.

Arī par maskām

Nogurums. Bezgalīgs nogurums. Lai cik tas kādam nešķistu nepieklājīgi un lai cik pašai neliktos dīvaini, šķiet, tieši šie vārdi vislabāk pēdējās nedēļās raksturo sajūtu, kas pārņem, atkal un atkal lasot arvien jaunas ziņas par slavenā koronavīrusa upuru statistiku, klausoties nebeidzamos strīdos par ierobežojumu nepieciešamību un laipojot tam visam cauri, lai pamanītu vēl arī ko citu, kas apkārt notiek, ir svarīgs un varbūt pat skaists.

Vai vispār ir kāda patiesība

Nesen visaptveroši virtuālā tīmekļa dzīlēs lasīju, ka kādā zoodārzā Anglijā vairāki papagaiļi slēpti apmeklētāju acīm (un ausīm), jo viņiem paticis atkārtot necen­zētus vārdus. No sirds ceru, ka šis notikums kādreiz izrādīsies gana iedvesmojošs, lai būtu par pamatu kādam iestudējumam teātrī vai citam mākslas darbam.

Trausla bilde

Kas ir bīstamāks – varas uzurpators, kas izmanto visus līdzekļus, lai apspiestu un neļautu attīstīties demokrātijas principiem sabiedrībā, vai acij nemanāms vīruss, kas klusi piezogas un pēkšņi apgriež visu kājām gaisā?

Ideālas pareizības nav

Jums kādreiz ir gadījies, ka, ieejot vai tikai ieraugot kādu celtni, pārņem reizē varenības, niecības, prieka un melanholi­jas sajūta? Vai arī ka gadiem ejat garām kādai ēkai, taču ikreiz uz to paskatāties, kaut vai uzmetat aci, it kā no jauna piefiksējot un noglabājot savā apziņā, lai nepazūd. Jo vienkārši skaista. Iederīga. Par kaut ko liek atcerēties.

Piezvanīt F1

– Ko nozīmē – sākt no pašas apakšas?
– Būs jāiet mežā un jāzāģē koki.
Tik vienkārši, atbildot uz SestDienas jautājumu par nākotnes plāniem pēc sezonas beigām, atbild viens no šobrīd pazīstamākajiem Latvijas autosportistiem Reinis Nitišs. Negaidījāt tādu piezemē­tību? Šķiet, ja liela daļa ikdienas paiet, ne vien slīpējot savas profesionālās spējas un pierādot sevi konkrētajā disciplīnā, bet arī piedaloties sponsoru meklēšanā un uztraucoties par finansējumu nākamajam posmam, citāda atbilde nemaz nav iespējama.

Sarunāties

Pēcvēlēšanu nedēļa galvaspilsētā sākās ar zāģu rūkoņu. Ciniski, sāpīgi, nepiedodami – tie bija tikai daži un tie īsākie no komentāriem, ko varēja lasīt aktīvistu ierakstos sociālajos tīklos par kādreizējā Marsa parka koku krišanu cīņā ar valsts amatpersonu plāniem.

Katrs atsevišķi, visi kopā

Jūtat, kā virmo gaiss? Šķiet, šajā vasaras beigu daļā viss ilgi krātais un karstumā lieki nekustinātais spriegums izlādējas, uz āru iznesot gan vajadzīgas un cēlas, gan visai piezemētas un, iespējams, ne tās skaistākās emocijas. Un te es nerunāju tikai par Baltkrieviju, kur protesti nerimst un, pat tikai televizora ekrānā skatoties, trīsas iet pār kauliem no ''tās lielās'' sajūtas par pārmaiņām, kuras neviens no malas nevar ne uzspiest, ne apturēt. Sajūtas, ko nevar notēlot un arī atkārtot pēc tam vairs ne.

Modīgi jautājumi

Kamēr karstums dabā beidzot daudzmaz noplok, aktuālajā koncertzāles jautājumā uzkaršana, šķiet, turpina strauji kāpt ģeometriskā progresijā uz augšu. Viedoklis par to, kāda kuras ēkas un vietas vērtība, kur " drīkst" un kur "nedrīkst" būvēt vai jaukt nost, kāpēc tas labi vai slikti, ir teju katram. Un nekā nepareiza jau tajā nav – jācer taču, ka tieši iedzīvotāji, nevis tikai saujiņa elites pēc tam jaunuzcelto koncertzāli arī lietos, izmantos un iedzīvinās tās dvēseli.

Nekādu apokalipsi neredz

Pasaules vēsturi, izrādās, var uzrakstīt piecos gados – katru dienu rakstot pa 5000 zīmēm. Tieši tik vienkārši. Un, ja kādam, kurš to izdarījis, pajautā prognozi tuvāko notikumu attīstībai, atbilde ir pat ļoti optimistiska: nekādu apokalipsi neredzu.

Būt nomodā. Ne tikai svētkos

Uguns sildošais spožums dažās tumšajās stundās. Ūdens spirdzinošā jūras vai vismaz piemājas dīķa peldē no rīta. Zemes mīkstums, pa to staigājot basām kājām. Reibinošās līgonakts smaržas un skaņas visapkārt gaisā. Droši vien tieši šī visu pamatstihiju klātbūtne Jāņos ir tā maģiskā stīga, kas jau no bērnības liek šos svētkus vēlēties piedzīvot atkal un atkal, neapnīkstoši gadu no gada atgriežoties pie vecajām vai radot pavisam jaunas tradīcijas. Kādas tās būs šogad?

Par motoriem, paaudzēm un vīrusiem(3)

Kā tur bija? Viss, kas mūs nenogalina, padara stiprākus. Vīrusa kontekstā (kurš pēdējos mēnešos piesaukts tik bieži, ka kaut kā vairs neceļas roka to dēvēt par ''jauno'') šis apgalvojums gan, protams, kādam var skanēt ciniski. Gana daudz drūmās statistikas tas nesis.

Kā iet? Labi

Cilvēks ir ļoti interesanta un krāsaina būtne, vai ne? – saka komponists Imants Kalniņš, komentējot daudzās sazvērestības teorijas, kas lekni sazēlušas un nebeidz klejot virtuālajos tīklos. Viņš arī atzīst, ka no ziņām par pandēmiju un krīzi ir noguris. "Es cenšos nepiedalīties tajā, kas saistās ar šī jautājuma histērisko pusi. (..) Es cenšos to ignorēt, un man tas izdodas," saka komponists.

Perevoščikovs kā Bricis(1)

Šī nedēļa pierādīja, ka maijs sniegam nebūt nav šķērslis. Turklāt (kas varbūt mūsdienu cilvēkam pat vēl svarīgāk) arī šādi dabas untumi un pirmajā brīdī varbūt pat šķietami neticamas parādības ir prognozējamas!! Vismaz Latvijas sabiedriskais laika prognozētājs Toms Bricis to izdarīja godam un bez minstināšanās. Bet kā ar prognozēm citās, šobrīd tikpat aktuālās jomās kā dienišķās laika ziņas? Proti, kā ar epidemioloģiskajām prognozēm un to ticamību?

Par pasaules mainīšanu(2)

Ilgi domāju, kādēļ tieši 4. maijs un nevis kāds cits no valstiski svarīgajiem datumiem man katru gadu liek domāt par paaudzēm. Par to savstarpējām attiecī­bām, līderu maiņu, dodot vietu jaunajiem, un jau ikonisku seju lēnu noiešanu no, tā teikt, aktīvās skatu­ves.

Nespiesties virsū

Eži šobrīd, modušies no ziemas miega, esot ļoti aktīvi un bez vismazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem vakaros pastaigājoties pa Rīgas un citu pilsētu ielām. Citiem vārdiem: laimīgi klimst apkārt, kamēr cilvēkiem četrās sienās jāsēž. Un labi, ka viņi tā dara, – šis fakts man personīgi ļāva šonedēļ sasmaidīties un sākt domāt, vai gadījumā mežs nenāk pilsētā, savukārt tas lika aizdomāties par bērnību un pasakām…

Nav jābūt pūkainam(1)

Mākslai un saturam nav jābūt pūkainam, tam jābūt nekaunīgam un provokatīvam, ar kārtīgu devu ironijas. Tas ir tas, kas cilvēku zobratiem liek griezties. Es uzskatu, ka jebkam, ko es veidoju, ir jāizraisa emocijas – vienalga, sliktas vai labas. Tik enerģiski noskaņots pat pandēmijas laikā ir Jānis Krīvēns.

Svētki. Enter(1)

Izpratne, atbalsts, īstais joks visgrūtākajā brīdī un vienkāršs smaids no sveša cilvēka šobrīd var likt kaut uz īsu brīdi bezgalīgi mīlēt pasauli. Un arī otrādi. Lietas, par kurām citā situācijā vispār nesatrauktos, un asāka intonācija, kuru citkārt varbūt pat nepamanītu, pēkšņi var šķist nevajadzīgi skarba.

Vidējā distance(2)

Līdz ar jaunajiem noteikumiem par ne vairāk kā divu cilvēku atrašanos kopā divu metru attālumā aizdomājos, cik tad parasti ir tā vidējā latvieša distance no otra un kādā rādiusā ierasti beidzas mana privātā telpa, kurā labprātīgi nevienu svešu nelaižu un kuru mēģinu instinktīvi ieturēt, pat ja otrs tikpat centīgi vēlas to pārkāpt. Izmēģināju arī tiešām pastaigāties un sarunāties, vienlaikus ievērojot noteikto atstatumu. Nav neiespējami, kaut jāatzīst, ka, ja pastaiga notiek tādā publiskākā vietā, tiešām personīgas un sensitīvas tēmas labāk vis necilāt. Tā, lūk, ja par to praktisko pusi un, tā teikt, Koronas laiku ikdienu.

Kā pašam nekļūt par vīrusu. Saruna ar Juri Rubeni(55)

Ļoti iespējams, ka, izejot cauri šai krīzei, mainīsies tik daudz kas, ka mēs to pat nevaram tagad iedomāties, saka kontemplācijas skolotājs Juris Rubenis un vienlaikus uzsver: šis var kļūt arī par īsto brīdi patiesai sevis atklāšanai un atbildēm uz dzīves lielajiem jautājumiem.

Uz pauzes

Pirms dažām dienām, kavējoties ziņu slejās un vienlaikus izmēģinot jaunas pieejamo tehnoloģiju izmantošanas iespējas, man radās pavisam nopietns jautājums: par ko es domāju agrāk? Pirms TAS vēl bija noticis un ne tikai ziņās, bet arī apkārtējo sarunās bija arī citas tēmas, ne vien visur esošais vīruss un tā radītās blaknes?

Mājbūšana(4)

"Komēta ir vientuļa zvaigzne, kas zaudējusi jēgu un ar ugunīgu asti traucas pasaules izplatījumā. Visām citām zvaigznēm ir savi noteikti ceļi, bet komēta var parādīties jebkuru brīdi. Arī te." Nudien nedomāju, ka pienāks brīdis, kad SestDienas redaktora sleju sākšu ar citātu no savas, nebaidīšos teikt, nozīmīgākās bērnības un varbūt visas dzīves grāmatas – Tūves Jānsones Komēta nāk.

Histērijas iedvesmotie(13)

Kā var saprast, ka Latvijā cilvēki nervozē un nejūtas droši? Ja veikalu plauktos sāk pazust griķi. Tieši tik vienkārši.

Izvairīšanās no pelēkā

Ļaunais pelēkais vilks, pelēkās peles sindroms, no kura jātiek vaļā, vienmuļā pelēkā ikdiena un pelēcība, ne personība. Šķiet, jau no bērna kājas mums tiek iestāstīts, ka pelēks nav labs – ja ne gluži slikts, tad katrā gadījumā rutīnas pilns un neinteresants. Varbūt arī tādēļ biedēšana ar pelēko sarakstu tik labi iedarbojās – skat, lielās bailes tikt tajā iekļautiem nu garām, un varam dzīvot tālāk, skaļi uzelpojot.

Dzelzsgriba darbībā

Pēdējās nedēļas bijušas vētrainas. Tiešā un pārnestā nozīmē. Kamēr piejūrā ārdījās vējš, ne tikai gāžot pavisam burtiski no kājām nost, bet arī brucinot un ārdot stāvkrastus, tiesu lietās iesaistījās PR veidotāji, pierādot, ka mūsdienās tik tiešām galvenais ir tēls sabiedrības acīs – tad var itin viegli nonākt pat līdz citas valsts preču boikotam, dažiem pat neaizdomājoties, par ko vispār ir strīds un vai nedaudz kritiskas attieksmes tomēr arī nenāktu par labu. Jebkurā jautājumā.

Improvizācija ar pazudušo urnu(2)

Politika nudien ir sarežģīta lieta. Nepietiek savākt domubiedrus vienuviet – pēc tam vēl viņi jānotur kopā un jāorganizē viņiem sapulces. Un, ja vēl pazūd balsošanas urna un ja sakrīt ne tie cipari, tad pavisam…

Izmantot exit iespēju(2)

Nezinu, vai jums kādreiz ir sanācis būt kādā no Lielbritānijas nosacīti mazajām pilsētiņām (proti, ne Londonā), bet tie, kam ir, visticamāk, varēs man piekrist, ka daudzie joki par britu izslavēto mieru, nav nekas īpaši pārspīlēts.

Smilšu kastes noteikumi

Kamēr Saūda Arābijā snieg, Latvijā no ziemas baltuma joprojām ne vēsts. Un, kamēr vidusmēra latvietis, protams, vismaz drusku nīgrojas un čīkst, ka ziema tāpat kā valsts noteikti nozagta un nez vai vairs atgūstama, laika ziņu vispazīstamākā seja Toms Bricis apgalvo, ka klimata pārmaiņām tajā tikai daļēja vaina – pirms pusgadsimta ziema bijusi teju tikpat zaļa un aukstuma nemocīta.