"Miķelim ir zelta sirds. Viņš māca mīlēt savu hobiju jauniešiem ar īpašām vajadzībām Ziemeļvidzemes internātpamatskolā. Iemāca mīlēt deju un ievieš viņos dzīvesprieku. Jaunieši vienmēr gaida nākamo nodarbību, jo Miķelis viņiem ir gan draugs, gan iedvesmotājs. Viņš atdod savu sirdi un dvēseli citu priekam," tā par Miķeli Jāni Benužu projekta Latvijas lepnums 2018 pieteikumam raksta Paula Gunāra Benuža.
Ar Miķeli tiekamies Valmieras Valsts ģimnāzijā, viņš ir 12. klases audzēknis. Pieteicēja Paula ir viņa gadu vecākā māsa, kura nu jau studē Latvijas Universitātē un neslēpj, ka ar Miķeļa veikumu lepojas gan viņa draugi, gan radi, gan citi valmierieši. Pateicību izteikusi arī Kocēnu pašvaldība.
Miķeļa sirdslieta ir hiphops – mūzikas žanrs un kultūras kustība, ko XX gadsimta 70. gados ASV aizsāka afroamerikāņu un puertorikāņu jaunieši, kas apdzīvoja Dienvidbronksu un Ņujorku.
Miķelis Jānis Benužs dzīvo Valmierā, un līdz Ziemeļvidzemes internātpamatskolai Vaidavā viņam jāmēro 15 kilometru vienā virzienā.
Parādīt, kas esi
"Dejojot tu vari parādīt to, kas esi. Vari dejot enerģiskāk vai lēnāk, uzklausīt savu iekšējo ritmu. Parādīt, kāds cilvēks esi," hiphopa dejas mākslai savu formulējumu atradis Miķelis. Kāds cilvēks ir viņš pats? "Tāds, kurš ilgi nevar nosēdēt, man vajag aktīvi darīt," sevi raksturo Miķelis un piebilst, ka jau bērnībā laukos Mūrmuižā izpaudies kā hiperaktīvs bērns.
Mazākajās klasītēs bijušas neskaitāmas ārpusskolas nodarbes – apmeklējis mākslas un mūzikas skolu, basketbola un peldēšanas nodarbības. Taču šīs jomas īsti nav uzrunājušas. "Klasesbiedrene portālā draugiem.lv bija ielikusi sludinājumu, ka Valmierā notiek hiphopa dejas, nodomāju – aiziešu pamēģināt. Pie hiphopa arī paliku," stāsta Miķelis.
Benužu ģimenē ir trīs bērni, Miķelis ir vidējais: "Abi mani vecāki ir mākslinieki, un, kā mēdz teikt, māksla bija jāmācās spiesti brīvprātīgi – teiksim, jāzīmē bija daudz. Es to vairāk negribēju, tāpēc pievērsos dejošanai, kas arī ir māksla."
Pašlaik Valmierā ir trīs hiphopa deju treneri – Miķelis, Anita Lielmane un Kristiāna Ordone –, katrs ar atšķirīgu deju stilu. Gadus četrus pirms tam viena no galvenajām Valmieras hiphopa trenerēm pametusi šo nodarbošanos un atvērusi savu uzņēmumu. Anita kļuvusi par galveno treneri un par vienu no palīdzēm izvēlējusies Kristiānu, pēc tam arī Miķeli – paskatīties, kā jaunais puisis prot vadīt treniņus. Jātrenē trīs grupas – juniori no četriem līdz 12 gadiem, kopumā teju 60 bērnu, vidējā grupa un augstākā, šova grupa, kuras dalībnieki piedalās skatēs, uzstājas pasākumos.
No šova grupas Miķelis arī startējis kā treneris: "Man tā bija brīvā laika piepildīšana. Tajā laikā paralēli vēl nodarbojos ar peldēšanu, apmeklēju mākslas skolu. Kad radās iespēja arī citiem mācīt hiphopu, mākslas skolai un peldēšanai pateicu "nē"." Vai nebija žēl pamest pārējo? Miķelis nosmaida vien – ģimnāzijā viņam labi padodas rasēšana, tehniskā grafika, interesējot ar to saistītas lietas. Bet starp peldētājiem viņš nudien nav bijis labākais.
Mājās pēc skolas Miķelis pārnāk ap četriem pēcpusdienā, treniņi ir gandrīz katru dienu un sākas plkst. 17, bet ilgst dažkārt līdz deviņiem vakarā. "Pēc tam – vai nu paspēju, vai neko nepaspēju padarīt, tāpēc cenšos no rītiem celties agrāk, jau ap pieciem. Tikai pēdējā laikā kļuvis grūtāk piecelties, ļoti nāk miegs," vaļsirdīgi teic Miķelis. Vaļsirdīgs viņš ir arī par sekmēm ģimnāzijā: "Esmu vidējā līmenī." Augstākās atzīmes esot tehniskajā grafikā, sportā, arī angļu valodā. Ķīmija un fizika ne pārāk padodas.
Mudina ziedot
Jau kādu laiku Miķelis prātojis, ka savā dzimšanas dienā septembrī nemaz negrib saņemt dāvanas, labāk pats vāktu ziedojumus kādam konkrētam mērķim, pērn vispār negribējis svinēt savu dzimšanas dienu. "Mamma bija pārsteigta – kā tā? Visi taču grib svinēt savu dzimšanas dienu! Mums ir dzimtas īpašums pie Mūrmuižas, uztaisījām tur piknika vietu, un savu 17. dzimšanas dienu nosvinēju ar klasesbiedriem un tuvākajiem draugiem. Es ciemiņiem lūdzu, lai nevis nes dāvanas, bet ziedo naudu bērniem ar īpašām vajadzībām," stāsta Miķelis un turpina: "Es neteicu, cik naudiņas jānoziedo, teicu – lai ziedo tik, cik parasti atļaujas nelielai dāvanai. Galvenais, lai nav dāvanu. Ziedojumiem uztaisījām tādu speciālu kastīti. Cepām burgerus, skanēja mūzika, un mums bija pikniks."
Sākumā bijusi ideja par saziedotajiem līdzekļiem internātpamatskolas bērniem sapirkt rotaļlietas, bet tās jau bieži pazūd, saplīst... Mamma – māksliniece, Mākslas akadēmijas docente Aija Freimane – palīdzējusi ideju attīstīt. "Viņa jauniešiem jau 23 gadus organizē vasaras nometnes, pēdējos divus gadus tās notika Ziemeļvidzemes internātpamatskolā. Mamma arī piedāvāja, ka es varētu pie viņiem braukt un pasniegt hiphopa dejas stundas. Tā tas sākās," dedzīgi stāsta Miķelis. Saziedotā naudiņa tika izmantota, lai segtu Miķeļa transporta izdevumus, – tā kā tolaik puisis vēl nebija pilngadīgs, vajadzēja kādu, kas palīdz nokļūt uz treniņiem. "Lūdzu palīdzēt trenerei Kristiānai, lai viņa mani ar auto aizved uz un no treniņiem, naudiņa tika tērēta degvielai. Kristiāna jeb Kika arī pērn palīdzējusi vadīt treniņus," paskaidro Miķelis.
Šogad Miķeļa 18. dzimšanas dienā tas vairs nebija pikniks, bet festivāls. Ar tēta, mākslinieka Aivara Benuža, un jaunākā brāļa palīdzību iztīrīta vecā skābbarības tvertne, uzbūvēta nojume un uztaisīta īsta festivāla vieta ar burgeriem, dzīvo mūziku un zaļumballēm raksturīgiem dejas meldiņiem, tādiem kā Zemenīte, Dzērvenīte un citiem. Bijis riktīgi forši! Draugi saziedojuši četrreiz vairāk nekā pērn! Arī ciemiņu bijis trīsreiz vairāk – kādi astoņdesmit vai deviņdesmit. Klasesbiedri, bērnības draugi, dejotāji, tie cilvēki, kuri palīdzējuši iepriekš. Saziedoto naudiņu Miķelis arī šogad tērē ceļa izdevumiem, ir nokārtojis autovadītāja tiesības un stūrē pats, bet par to, kā lietderīgi izlietot pārējo, vēl apsver dažādas idejas. "Bet tas noteikti būs saistīts ar palīdzēšanu kādam," uzsver Miķelis.
Vienaudži ir ieinteresēti
Līdz tam Miķelim nebija nācies saskarties ar vienaudžiem, kuriem ir īpašas vajadzības. "Es pat esmu pārsteigts, cik viņi visi ir ieinteresēti un cik daudz jauniešu piedalās hiphopa nodarbībās. Gaidīju, ka atnāks kādi seši, bet jau pirmajā treniņā bija 15 jauniešu vecumā no 16 gadiem. Mani vienaudži," stāsta Miķelis.
Sākumā jaunais treneris vaicājis, ko internātpamatskolas audzēkņi zina par hiphopu. Atbildējuši līdzīgi, kā šo kultūru uztver pats Miķelis, – tas ir veids, kā parādīt sevi: "Parādīt, cik labi tu jūti mūziku. Tas ir arī veids, kā atbrīvoties no negatīvām emocijām. Tad mēs sākām ar dažādiem vingrinājumiem, lai jaunieši saprastu, kā uztvert ritmu, kā tehniski pareizi likt soļus. Pirmajā treniņā mācīto viņi saprata ļoti labi." Arī komunikācijā šķēršļu nav bijis. Miķelis uzsver: "Viņi ir tādi paši jaunieši kā es! Labi saprotamies. Piemēram, šogad nodarbības apmeklē meitenīte ar Dauna sindromu, un viņai sanāk ļoti labi. Pagājušajā gadā dejot nāca puisis ar smagu kaulu deformāciju, bet arī viņš ļoti labi dejo! Es pat teiktu – viens no vislabākajiem. Tas tikai apliecina – kā tu uztver lietas, tā arī tās dari. Bez aizspriedumiem, ka var nesanākt."
Kas Miķelī pašā mainījies, strādājot ar jauniešiem, kuriem ir īpašas vajadzības? "Es jau pirms tam bieži noraudzījos un vērtēju to, kā cilvēki atšķiras, bet tagad saprotu, ka mēs visi esam vienādi.
Esam cilvēki. Vienkārši gribam dzīvot laimīgu dzīvi.
Tā arī tagad uztveru pasauli," teic jaunietis.
Jau piecpadsmito gadu laikraksts Diena un TV3 rīko akciju Latvijas lepnums. Vairāk par tās norisi lasi akcijai veltītajā sadaļā!