Atmiņa no Jūdas skūpsta
Pirmā ar mums iepazīties nāk pelēka, kupla, pieglaudīga, pašapzinīga kaķene. Par viņu stāsts ir šāds - kad tuvojās Līgas apaļā jubileja, Juris sācis klaušināt, kādu dāvanu sievai gādāt. Līga smej: «Divdesmit gadus vīrs kā klints bija turējies pretī mūsu lūgumam pēc kaķa. Jubilejas gaidās izmantoju situāciju un šantažēju Juri, sak, vai mūsu kopdzīves laikā es neesmu kaķi nopelnījusi?» Tā pirms trīsarpus gadiem Lisneru mājā ienāca pirmā kaķene. Viņai dots vienīgās sievietes vārds izrādē Jūdas skūpsts, kur Jurim izcila galvenā loma, bet Fībiju spēlēja Evija Kromule. Topošā daktere Klinta atceras, ka kaķene tika pirkta kā siāmiete. Kad Fībis pirmo reizi aizvests pie veterinārārsta, viņš konstatējis, ka šī nav tīra šķirnes pārstāve, un pasē ierakstījis - jaukta siāmiete. Māsas rāda Fībes pasi - vārdā «jaukta» viņas nosvītrojušas burtu t. Tā nu Fībis pēc dokumentiem ir jauka siāmiete! Uzzinu arī kādu noslēpumu. To atklāj Juris: «Fībim dikti patīk, ka viņu ķemmē. Tas ir intīms brīdis. Ķemmēju un dziedu slavas dziesmas par viņa gudrību, skaistumu un acu zilumu, viņš klausās un runājas ar mani. Tikai neviens cits nedrīkst būt telpā, tikko kāds ienāk, viss beidzas.»
Suši no pagraba
Agrāk Lisneri dzīvoja centrā, tagad - jau ilgāk par gadu jaukā vietā gandrīz Daugavas krastā. Klinta secinājusi: «Kad dzīvojām centrā, nezinājām, ka ir tik daudz bezpajumtes kaķu. Te visapkārt daudz neapdzīvotu teritoriju, aug koki, zaļo zāle un klīst nevienam nevajadzīgie minči.» Pamazām abas māsas sāka barot pagraba kaķīšus. Līna pārdzīvo: «Redzējām, cik viņi izkāmējuši, izsalkuši. Daudzi ir bijuši mājas kaķi, bet izmesti kā nevajadzīgi (te Juris draudīgi piebilst - gribētu redzēt tos cilvēkus, kas izmet savus dzīvniekus).» Citu starpā bija gadu veca, kliba, īsspalvaina trijkrāsu kaķenīte ar izsistiem zobiņiem. Viņa vienmēr lēca Klintai uz pleca. Līna priecājas: «Kā Mazajā princī - esam atbildīgi par tiem, kurus pieradinām. Nolēmām kaķenīti ņemt uz mājām, kaut zinājām, ka būs šausmīgs tracis. Raudājām un lūdzāmies tēti, beidzot viņš pielaidās, un tagad arī viņam kaķenīte ir ļoti mīļa. Šai būtnei dots vārds Suši, bet mājās viņa vairāk ir Kisīte.» Labās rokās nonākušajai kaķenītei izaugusi kupla spalva, viņa ir ļoti sabiedriska.
Pipas augšāmcelšanās
Šovasar 28. augusta vakarā māsas pagalmā ieraudzīja zālē nekustīgi guļam melnu kaķenīti ar baltu krūtiņu un peciņām. Viņa bija slapja un šausmīgi smirdēja, arī paņemt rokās kaķa bērnu nevarēja, viņa koda un šņāca. Māsas nolēma nest radībiņu mājās, lai viņa vismaz mierīgi nomirst, jo pagalmā to saplēstu suņi. Vispirms gan Līna un Klinta aizveda kaķīti uz Beinerta klīniku. Dakteris stingri noprasījis - jūs par viņu rūpēsieties vai atstāsiet ārā? Tādā gadījumā es viņu spricēšu nost, jo kaķenei ir lauzts gūžas kauls, viņa ir badināta, kaklā iegriezusies pretblusu siksniņa, taču, rūpīgi kopta, varētu būt dzīvotāja. Māsām nebija jāpierunā mamma, un tagad netiek arī vairs runāts par to, ko teica tētis. Jaunpienācēju nosauca par Pipu, kā princeses Keitas māsu, kura karaliskajās kāzās izcēlās ar apģērba ekstravaganci. Pipai vismaz mēnesis jānodzīvo lielā kastē, jo viņai vajadzīgs miers. Fībis un Suši ilgi nezināja, ka trešajā istabā aiz durvīm mīt slims, kraupains kaķis ar vietvietām nogājušu spalvu, izdilis kā zābaka pazole.
Pagājis mēnesis. Melnīte iekārtojusies Līgai uz ceļiem un pozē fotogrāfam. Spalva jau ataugusi, mazā ļoti alkst pēc cilvēka, taču viņas kustības vēl ir nedrošas un kājiņas neveiklas. Pipa ir Līnas kaķene, un jaunā banku speciāliste pavisam drīz ņems Pipu līdzi uz savu jauno dzīvokli Purvciemā.
Mierīgi guļ naktī
Līga sapriecājas: «Mēs nemaz nezinām, kā varējām dzīvot bez mūsu mīlulēm.» Viņa arī atzīst - kad pašiem laimīgi kaķi mājās, tad vairāk redzi tos, kas bez pajumtes, izsalkuši klīst pagalmā. Līna secinājusi, ka Klintai burtiski pievelkas nelaimīgie dzīvnieki. Reiz pie Spices bija izmests mazs kaķēns, to organizācija Tutti palīdzība dzīvniekiem līdzēja aizvest uz Cēsu rajonu. Cits nelaimītis dzīvo labās mājās Ķegumā. Gan Līga, gan abas māsas ir pārliecinātas, ka ir daudz labu un žēlsirdīgu cilvēku. Sirsnīgus pateicības vārdus viņa saka par ģimenes kaķu vetārsti Santu Baumani Ķengaraga veterinārajā klīnikā. Viņa ar atlaidēm dakterē aizvestos pagraba kaķus. Ja cilvēki būtu atsaucīgāki, ja katrs pašu mazumiņu izdarītu kāda nelaimīga četrkājainā radījuma labā! Līga neliekuļo: «Es negribu būt kaķu sieva, bet mēs katru dienu nesam ēst pagraba kaķīšiem. Ja kāds uz vakariņām neatnāk, uztraucamies, ja neatnāk nekad vairs, mierinām sevi, ka viņš nokļuvis labās mājās. Palīdzam, cik varam, zinot, ka viņiem ir pilni vēderiņi, mierīgi varam gulēt naktī.»