Kaut kur gan klīst nostāsti par lepnajiem sardīniešiem, kurus nedod die`s nodēvēt par itāļiem, kā arī par sardīniešu paradumu piedzirdīt tūristu vīrišķo daļu, lai tiktu klāt sievišķajai.
Tiesa gan, Sardīnijas izvēle par brauciena mērķi nebija saistīta ar krāsu piešķiršanu brūnajiem plankumiem kolektīvajā apziņā. Kritēriji bija citi - silts ūdens un gaiss, sērfojami viļņi un vējš. Un to visu maija sākumā un pēc iespējas tuvu Latvijai. Turklāt kāds virtuālajā telpā satiktais kaitbordists Sardīniju bija nodēvējis par Eiropas kaitborda pērli, kuru vēl nav paspējuši pilnībā kolonizēt vēja tūristi.
PIE GREDZENU PAVĒLNIEKA
Tā kā Sardīnija ir sala, uz tās var nokļūt ar lidmašīnu, prāmi vai peldus. Naktī, kad ar prāmi uz Sardīniju dodas kaitbordistu desants no Latvijas, Sardīnijas futbola klubs ir guvis retu uzvaru Itālijas augstākajā līgā, turklāt vēl viesos. Līdz ar to uz prāmja skan dziesmas un līdz pat rītam nenoplok vispārēja līksmība, jo mājās atgriežas fani.
Grūti pateikt, vai tas bija labais ceļavējš vai arī prāmja kapteinis bija īstens sardīnietis un par godu uzvarai bija nolēmis uzstādīt rekordu, bet prāmis Olbijas ostā ienāca pāris stundu ātrāk, nekā paredzēts. Tas būtu nieks, ja prognozētā ienākšana būtu bijusi pēcpusdienā, bet ne septiņos no rīta - pēc nepilnu divu stundu miega modināja balss itāliskā intonācijā, kuras vēstījums visdrīzāk varētu būt: "Prāmis grimst! Lūdzu, bez panikas!"
Panikā pametot prāmi, tika atstāts pāris personīgo mantu, kuras gan, par lielu pārsteigumu, pēc nepilnas nedēļas tiek atgūtas ostas atrasto mantu birojā.
Tā kā brauciena mērķis ir nevis vecas mājas ar piemiņas plāksnēm, bet gan vējš un viļņi, uzreiz tiek nolemts doties uz salas pretējo krastu, kur vēja virziens ir atbilstošs krasta līnijas izliekumam un kur arī nelielā pilsētiņā var ieturēt spēcinošas brokastis pirms dienas pludmalē.
Izrādās, ka
brokastis Sardīnijā nav pieņemts ieturēt sabiedriskā vietā, līdz ar
to nākas samierināties ar nejēdzīgi dārgām sviestmaizēm vakuumā.
Tās nopērkam vienīgajā iestādē, kas ir atvērta svētdien ap pulksten
vienpadsmitiem pēc lieluma Valmierai līdzīgā pilsētā. Otrs
atvērtais iestādījums ir kāda neliela dārzeņu bodīte ciematiņā ar
desmit mājām. Tur ir nopērkams vairāk tomātu šķirņu nekā augusta
beigās
Meklējot piemērotu pludmali, pirmo reizi saskaramies ar serpentīniem, kas ne tikai liek pārskatīt plānotos attālumu veikšanas laikus, bet arī ļauj nesteidzīgi izbaudīt Sardīnijas ainavas. Visai ātri top skaidrs, ka Sardīnija ir skaistākā vieta, kur esmu bijis, kā arī tas, ka noteikti šeit atgriezīšos. Gribas iemācīties skatīties nemirkšķinot, lai nepalaistu garām ne mirkli. Ir grūti aprakstīt to skarbo skaistumu, kad Vidusjūras viļņi mēģina iegrauzties klintīs, kuras vietām klāj mazi un pēc skata sīksti augu valsts pārstāvji ar košiem rozā vai dzelteniem ziediem.
Vislabāk kopainu izsaka ilūzija: ja uz šīs salas būtu sniegotas virsotnes, tad tā noteikti varētu tikt izvēlēta par Gredzenu pavēlnieka filmēšanas vietu. Nav brīnums, ka cilvēks ir bijis ar mieru cirst savus namus klintīs tikai tālab vien, lai savus bērnus varētu audzināt tik skaistā vietā. Precīzu Sardīnijas kontūru būtu iespējams viegli uzzīmēt, uz baltas lapas savienojot punktus, kas apzīmē Aragonas
karalistes (ievērojiet līdzību ar Tolkīna varoni! - aut.) laika sargtorņus - tie uzbūvēti no feniķiešu pilsētu drupās savāktajiem akmeņiem, lai varētu laikus sagatavoties mauru reidiem, kas esot bijusi sardīniešu galvenā liksta no septītā līdz vienpadsmitajam gadsimtam.
Sardīnijā visu laiku manāmi trīs plīvojoši karogi. Itālijas, ES un karogs ar sarkanu krustu un četrām melnām galvām - tas viņu pašu, Sardīnijas. Turklāt pēdējais atrodams itin visur - uz plakātiem, grafīti, ēdienkartēm, restorānu interjerā, uz vietējo policistu formām, kā arī dažādu starptautisku simbolu parodēšanā. Četras melnās galvas šajā karogā apzīmē četrus pieveiktos un nogalinātos mauru ķēniņus kādā kaujā, kas pielikusi punktu to sirojumiem Sardīnijā.
UNO MOMENTO!
No kaitbordista viedokļa Sardīnijai pilnīgi droši var piešķirt mežonīgas paradīzes statusu. Trešajā dienā arī top skaidrs, kāpēc to vēl nav apsēduši vēja tūristi no visas Eiropas. Tam par iemeslu kalpo fakts, ka iesācējam Sardīnija piedāvā salīdzinoši šauras pludmales, ko ieskauj klintis - par sevi nepārliecinātam kaitbordistam sākumā tas var radīt psiholoģisku diskomfortu. Īpaši jau tāpēc, ka ik pēc nepilnām desmit sekundēm tevi noklāj tāda izmēra vilnis, kādus Rīgas jūras līcī var vērot tikai tad, kad plašsaziņas līdzekļi iesaka neiziet no mājas.
Patiesības labad gan jāpiebilst, ka atsevišķās vietās aiz smilšu strēles izveidojušās
lagūnas, kurās viļņu nav, tās ir seklas un gludas.
Toties pieredzējušam kaitbordistam Sardīnija sniedz faktiski tukšas pludmales, stiprus vējus un tīrus viļņus, kas ļauj saplūst ar šiem dabas elementiem un pilnīgi citā līmenī izjust pasauli, kurā dzīvojam. Šo sirreālo sajūtu pastiprina Sardīnijas ainavas. Pirmajās dienās iznāk sarīties vairāk sāļā Vidusjūras ūdens, jo no dabas skaistuma ne vienmēr īstajos brīžos iespējams laikus aizvērt muti.
Pēc iespaidiem pārbagātās dienas pludmalē prasās kārtīga maltīte, kuru Sardīnijā var ieturēt gandrīz katrā trešajā mājā, jo restorāniņu šeit ir, cik uziet. Neesmu drošs, vai tas saistīts ar nesezonu vai tā vienkārši ir Vidusjūras baseina tradīcija, bet pirms pulksten astoņiem vakarā ārpus mājām te paēst nav iespējams. Ciet ir arī pilnīgi visi veikali, kuros varētu nopirkt pārtiku. Tā turpinās vairākas dienas, jo esam te gadījušies garajās brīvdienās. Šā iemesla dēļ vairākas dienas netiek apstiprināta leģenda, ka Itālijā vīns ir lētāks par ūdeni. Vēlāk gan par to pārliecināmies paši - restorāniņos vīns tiek nevīžīgi liets litrīgās krūkās un ir lētāks par alu. Ēdiena cenas visur ir faktiski vienādas, un vakariņu cena ir līdzvērtīga no rīta pirktajai
sviestmaizei vakuumā - tā, šķiet, tiek atbalstīts vietējais restorānu bizness.
Vēl viens raksturojošs lielums kādas vietas kolonizācijai ir apkalpojošā personāla angļu valodas zināšanas, kā arī ēdienkartes tulkojumi. Nedēļas laikā sastopam tikai divus darbiniekus, kas runā angliski un apkalpo tūristus, kā arī vienā restorānā ēdienkarte ir tulkota vāciski. Visur citur nākas izlīdzēties ar žestiem un intuīciju, kā arī itāļu valodas zināšanām, kuras uz nedēļas beigām jau ir pilnīgi pietiekamas, lai orientētos
ēdienkartē tādā līmenī, ka atnestais nesagādā pārsteigumu.
Gaļu Sardīnijā ēd salīdzinoši maz, jo dominē zivis un jūras veltes, kuru pasniegšanas veids sākumā šķiet nedaudz nepierasts, taču pēc pirmajiem kumosiem gliemežvāku izsūkšana šķiet pilnīgi attaisnojama.
Gluži tāpat kā ar pārtikas veikaliem, izrādās, ir arī ar degvielas uzpildes stacijām. Vienīgie regulāri strādājošie benzīntanki ir tie, kas atrodas pie autostrādēm. Tādas Sardīnijā ir trīs, bet automātiskās uzpildes stacijas, šķiet, celtas 70.gadu beigās, kad par lietošanas instrukciju angļu valodā tur neviens pat nebija iedomājies. Turklāt nav gluži tā, ka stacijas atrodamas vai uz katra stūra. Sardīnijas piektajā lielākajā pilsētā, piemēram, tāda ir tikai viena.
Izrādās, ka 50 eiro banknote automātā vienkārši nelien, bet mēs jau tajā pašā vakarā bijām ieplānojuši veikt palielu gabalu pa mazapdzīvotu apvidu. Pēc īsa brīža automāts bez sirdsapziņas pārmetumiem aprij kredītkarti, ārā rēgojas tikai nesatverama maliņa. Kamēr drūzmējamies ap šo aparātu, stacijā vairākas reizes iebrauc pa kādam iereibušam sardīnietim. Viens no viņiem, sapratis mūsu problēmu, nosmaida bārdā - uno momento! - un pazūd aiz stūra. Pēc mirkļa atgriežas ar pinceti rokā un izķeksē karti. Pēc tam vīrietis, kas pats sevi nodēvē par zeltkali, atvainojas degvielas uzpildes stacijas automāta un visas Sardīnijas vārdā, iestreipuļo savā BMW un aizbrauc.
Globālajā pozicionēšanas sistēmā iestādot punktu - kādu noskatītu kempingu, notikuma vietu pametam arī mēs. Ir jau vēls, un ir pēdējais laiks sākt domāt par naktsmājām. Tuvojoties kartē norādītajam punktam, ceļš kļūst aizvien šaurāks, bet vakars aizvien vēlāks. No divjoslu asfaltēta ceļa nonākam uz šaura asfaltēta, pēc tam grantsceļa un visbeidzot uz tāda, kuram pa vidu aug zāle. Tas izbeidzas pie viena no jau minētajiem sargtorņiem. Mūs sagaida kāds vāciešu pāris, kas līdzīgi mums ir meklējuši kempingu. Tā kā norādītajā punktā nekas nav atrasts, viņi izveidojuši paši savu kempingu, kurā laipni piedāvāja mums pirmo nakti uzcelt teltis par velti.
Nākamajā rītā nomazgājamies blakus esošajā upītē un dodamies tālāk, guvuši mācību, ka Sardīnijā par naktsmājām jādomā laikus. Tas gan netraucē arī turpmākajos vakaros līdz ar saules rietu telšu mietiņus stumt drausmīgi cietajā zemē, jo nesezonā labākajā gadījumā darbojas tikai katrs ceturtais kempings. Ja kempingos ir dušas žetoni, tad pērciet pārīšus, lai neiznāk ar saziepētu galvu skriet pēc papildinājuma!
Kā jau tas parasti notiek, aizbraucot uz svešu vietu, kur kultūra pietiekami atšķiras no pašu, pāris dienu paiet adaptējoties. Taču, kad sardīniešu dzīves ritms ir uztverts, viss nostājas savās vietās. Gan klintis, gan jūra, gan nabadzīgā augu valsts, gan nesteidzīgie vietējie ar šķelmīgajiem smaidiem no sērijas "ak, šie ziemeļnieki!", gan klintīs izcirstās pilsētas ar futbola laukumiem un, protams, Vidusjūra ar saviem viļņiem, kas gadu simteņiem ilgi ir situšies pret salas klintīm.