Kas ir draudzīga vieta
Zita atceras, kā toreiz gājis Tērvetē: "Meklējām tuvumā kafejnīcu ar āra terasi un atradām. Kad devāmies pie galdiņa, iznāca viesmīle un paziņoja, ka ar suņiem neapkalpojot. Bet Keita ir tik maza (sver trīs kilogramus – red.) un klusa, ka nereti viņu nemaz nepamana, ka vispār līdzi! Un turpat ne pārāk tālu ganījās govis, restorāns atrodas bezmaz lauka vidū... Sarūgtināti devāmies prom."
Braucot mājās, Zita internetā meklējusi, kur vēl varētu papusdienot. "Bijām jau pie Rīgas, tajā dienā notika maratons un satiksme daudzviet ierobežota. Internetā atradu dažas kafejnīcas. Būtībā tad arī sapratu, ka nav tādas vienas vietnes, kur būtu apkopotas suņiem draudzīgās vietas Latvijā." Lai izveidotu mājaslapu, pirmās aptuveni 300 vietas viņa pati cītīgi meklējusi, sūtījusi e-pastus. Vēlāk, kad mājaslapa bija publiski pieejama ikvienam, daudzi suņu saimnieki sākuši iesūtīt pašu atklātās suņiem draudzīgās vietas. "Katru iesūtīto informāciju pārbaudu – pirmkārt, ne visas iesūtītās kafejnīcas vai veikali, kuros suņu saimnieki ienākuši ar savu mīluli, vēlas, lai tiktu publicēta informācija, jo nereti darbinieki vienkārši bijuši tik laipni un nav aizrādījuši, lai gan konkrētā vieta nemaz nav suņiem draudzīga. Otrkārt, svarīgi, lai norādītā vieta draudzīga ir ne tikai klēpja sunīšiem, bet arī lielāka izmēra suņiem. Un vēl – suņiem draudzīgā vieta nedrīkst aprobežoties ar āra terasi, suņiem jāļauj ieiet arī iekštelpā," noteikumus atklāj Zita.
Mājaslapā ir gan izveidota karte ar ceļvedi (piemēram, var iepazīt pārgājienu maršrutu ar haskijiem Cecīļu dabas takā), gan lasāmi stāsti par suņiem un intervijas ar panākumus guvušiem suņu saimniekiem, tikuši organizēti foto konkursi. Zita arī pati aizraujas ar fotogrāfiju.
Atrast ideālo
Keitai, čivavas jauktenītei, nupat palika 10 gadi. «Lai arī ģimenē suņi bijuši jau no bērnības, Keita ir mans pirmais personiskais suns. Man vienmēr patikuši liela izmēra suņi, taču laikā, kad iegādājos Keitu, dzīvoju īrētā Rīgas dzīvoklī, daudz braukāju apkārt un ar lielu suni būtu visai sarežģīti tā brīža apstākļos,» paskaidro saimniece. Viņa jau kopš bērnības vēlējusies izstāžu suni. "Man patīk retas, nepopulāras šķirnes, piemēram, Taizemes ridžbeks, bārdainais kollijs, Katahulas leopardsuns un Austrālijas ganu suns. Kad ar vīru domājām, kādu šķirni vēlētos, starp variantiem bija Austrālijas aitu suns, bet tas ir pārāk spalvains, tāpat garspalvainais Veimāras putnu suns, bet vīram tāds ne visai. Arī slavenais, bet mūsdienās nemaz ne tik bieži sastopamais dalmācietis," stāsta Zita, viņa turpina: "Tad teicu vīram: "Parādīšu vienu suni, kuru pirms vairāk nekā 20 gadiem ieraudzīju grāmatā!" Tas bija Austrālijas ganu suns, par kura izvēli arī bijām vienisprātis."
Informāciju par šo šķirni meklējuši visur, kur vien varējuši iedomāties. Tajā laikā Latvijā nebija neviena Austrālijas ganu suņa. "Itālijas audzētavā atradu ļoti skaistus suņus. Kaut arī dzīvē esmu redzējusi ap 150 šīs šķirnes pārstāvjiem, tur vēl aizvien mīt mani favorītsuņi. Diemžēl tajā Itālijas audzētavā kucēni bija reti, un mēs tos nedabūjām. Tad atradu audzētavu Lietuvā, kur dažas dienas pēc sazināšanās ar saimnieci kucītei piedzima kucēni. Gribējām puiku, un piecu kucēnu metienā bija tikai viens puika. To arī izvēlējāmies. Kad iepazīsti šķirni un zini detaļas un sīkumus par to, kādam jābūt ideālam šķirnes pārstāvim – kaut gan ideālu jau nav –, katru nākamo maksimāli kvalitatīvāko šķirnes pārstāvi atrast ir krietni grūtāk," atzīst Zita. Nu jau Bredlijam ir trīs gadi.
Būšot valdonīgs
Jau tad, kad aizbraukuši pakaļ Bredlijam, audzētāja brīdinājusi – būs ļoti valdonīgs. "Tā arī ir. Vienmēr esmu teikusi, ka vārdam ir milzīgs spēks. Vēlējāmies militāru vārdu un pēc ilgas meklēšanas nonācām pie Bradley, kas ir amerikāņu bruņumašīna – tieši tāds arī ir mūsu Bredlijs. Visam iet pāri kā tanks – izturīgs, spēcīgs, kareivīgs. Šķirne ir visai sarežģīta, un ikvienam, kas apsver tās izvēli, iesaku vairākas reizes apdomāt. Aprunāties ar iespējami vairākiem Austrālijas ganu suņu saimniekiem – kaut vai vietnē Facebook ir daudz ārzemju grupu tieši šai šķirnei un runāt ne tikai ar audzētājiem, kuriem būtībā galvenais ir pārdot kucēnu," iesaka Zita.
Šķirne radīta liellopu ganībām, kuru laikā ganāmo dzīvnieku virzību nosaka, kožot tiem "papēžos", šī šķirne pazīstama arī kā blue heeler/red heeler atkarībā no krāsas – komentē Zita un turpina: "Līdz ar to Austrālijas ganu suns instinktīvi labprāt "paķers", "pakodīs" arī saimniekam. Bredlijam gan nav izteiktu ganītāja instinktu attiecībā uz aitām vai citiem ganāmlopiem, arī viņa vecāki nav darba suņi. Taču mūsu otras iegādātās austrālietes – Nias vecāki jau vairākās paaudzēs ir īsti ganu suņi gan zirgiem, gan govīm, viņa visu laiku pārvietojas it kā gatava ganīt. Neļauj arī nevienam skriet – uzreiz ķeras papēžos."
Austrālijas ganu suņi esot ļoti lojāli saimniekiem, īsti kompanjonsuņi, viegli padodas dresūrai, vienmēr gatavi strādāt un iemācīties ko jaunu. Tiem nepieciešama visai liela fiziska slodze, tāpēc būs labi sabiedrotie arī sportā – adžilitī, frisbijā, kanikrosā un citos sporta veidos.
Bredlijs paguvis veiksmīgi piedalīties jau 68 izstādēs 10 valstīs, kļūstot par Starptautisko čempionu, Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Baltkrievijas, Polijas, Krievijas, Ungārijas junioru čempionu un, tiklīdz atkal notiks izstādes, saimniece plāno noslēgt Ungārijas un Horvātijas čempiona titula iegūšanas procesu. Gan jau vēl startēs arī citās valstīs. "Pagājušā gada martā paspējām piedalīties arī prestižajā Cruft’s izstādē Lielbritānijā, arī tur Bredlijs saņēma ļoti augstu vērtējumu. Būtībā Bredlijs ir piepildījis daudz manu sapņu," – tā Zita.
Patīk sēdēt klēpī
Bet, ja ģimenē viena bruņumašīna jau ir, turklāt Keita no tādas baidās, vai vajag otru? "Ir tāds teiciens, ka cilvēkam ir dotas divas rokas, lai varam glaudīt divus suņus vienlaicīgi," smej saimniece, atklājot, ka bijuši vairāki aspekti, kāpēc nepieciešams vēl viens suns: "Tā kā Keitai Bredlijs ļoti nepatīk – viņai vispār neviens dzīvnieks nepatīk –, tad viņa aptuveni pusotra gada tagad dzīvo pie manas mammas. Man šķiet simpātiski, ka cilvēki izvēlas vairākus vienas šķirnes suņus vai arī gluži pretējas kā, piemēram, garspalvainais taksis un saluki vai dobermanis un pinčers. Bija visādi varianti par otra suņa šķirnes izvēli – gan Velsas korgijs kardigans, gan Taizemes ridžbeks, bet beigās nolēmām par labu Austrālijas ganu sunim, jo tas paver iespēju piedalīties izstādēs arī pāru konkursos."
Saimniece neslēpj – Bredlijam esot visai smags raksturs draugu izvēles ziņā. "Nospriedu, ka tas varētu mainīties, ja viņam mājās būs vēl viens sabiedrotais, lai gan bija kinologi, kas to neuzskatīja par pareizu. Bet Bredlijs tiešām palika daudz sirsnīgāks un mīlīgāks. Tagad viņam ir arī vairāk suņu draugu. Savukārt Nia ir īsta svētība – maiga, iejūtīga un vienmēr gatava mīļoties, bučoties, un, neskatoties uz viņas izmēru, Niai patīk sēdēt klēpī! Bredlijs no viņas šīs īpašības mācās. Esmu laimīga par savu izvēli," teic Zita.