"Re, dižraibais dzenis!" putna dziesmu, kamēr ejam pa Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas (BKUS) parka taku, komentē Zane Dāvidsone. BKUS Bērnu slimību klīnikas reimatoloģijas virsārste jau trīs gadus ir aizrautīga putnu vērotāja un putnu fotogrāfe. Divi informatīvie stendi, kas šopavasar ar Lidl atbalstu izvietoti BKUS parkā un iepazīstina ar tur sastopamajām putnu sugām, to uzvedību un balsīm, ir viņas un Latvijas Ornitoloģijas biedrības (LOB) kolēģu iniciatīva. Nācies gan padiskutēt, kuras no parkā fiksētajām 64 putnu sugām stendos atainot, bet beigās izvēle krita par labu 16 biežāk sastopamajām. "Ir taču arī cilvēki, kas nepazīst pelēko vārnu vai nezina, ka mums Latvijā ir divu veidu zvirbuļi," saka Zane. Viņa slimnīcā rosinājusi arī citas ar putniem saistītas aktivitātes. Savukārt vistu vanagi, kuri ik gadu apmetas vienā no divām parkā esošajām ligzdām un kuru gaitām seko arī Dabasdati.lv tiešsaistes videokameras, ir galvenie "vaininieki", kāpēc Zane kļuvusi par putnotāju.
Kultūršoks un laime
"2021. gadā vistu vanagi bija izvēlējušies pie Ārstu mājas tuvāko ligzdu. Mums kabinets ir 5. stāvā, un ik rītu, kafiju dzerot, putnus ļoti labi varējām vērot. Viņi arī ļoti demonstratīvi izpildījās. Kad ligzdā parādījās mazas, baltas galviņas, sapratu, ka laikam jādod kādam ziņa," Zane atceras. BKUS ieradās Imants Jakovļevs, kurš ir vistu vanagu pētnieks un plēsējputnu gredzenotājs. "Viņš atbrauca ar visu savu aprīkojumu, uzrāpās kokā kā Tarzāns, mēs stāvējām vaļā muti un brīnījāmies. Tas bija kultūršoks! Viņš vēl mums lejā nolaida apskatīt vienu mazo vanadziņu, un tuvumā ieraudzīt tādu dinozauru bija ļoti iespaidīgi," Zane stāsta.
Vēlāk, kad, gribēdama kolēģei uzdāvināt Kolinsa putnu noteicēju, kas toreiz vēl nebija pārtulkots latviski, Zane pasūtījusi to LOB, komplektā saņēmusi arī kaudzi ar bukletiem, kas aicināja iestāties Ornitoloģijas biedrībā. Tas bija kā grūdiens – kāpēc gan ne?! "Putni man ir patikuši un interesējuši vienmēr, tikai agrāk likās, ka tā ir specifiskas cilvēku grupas niša, ka jābūt speciālai izglītībai. Šķiet, kādreiz tā arī ir bijis, bet nu jau iesaistīties var ikviens, kam ir interese."
LOB Rīgas grupa ir ļoti aktīva, rīko periodiskus pasākumus. Nokļūstot vienā tādā, Zanei atkal bijis kultūršoks – par tempu, kādā pieredzējuši putnu vērotāji spēj saklausīt un ieraudzīt dažādus putnus. Taču sapratusi arī, ka pati, to darot, jūtas pilnībā pārņemta un laimīga. Sekoja mācības ornitologa Andra Dekanta kursā Pirmie soļi putnu atpazīšanā, un toziem Zanei atvērusies cita pasaule! Gan par putnu dzīvi paralēli mūsējai, gan par dabu kopumā un niansēm, kas cilvēku saimniekošanā var palīdzēt saglabāt putnu daudzveidību.
Pateicoties kursa Facebook grupai, vairākas putnošanas iesācējas, Zani ieskaitot, (vēlāk arī viens kungs) iepazinās un apvienojās komandā Svilpastes, lai piedalītos savās pirmajās Torņu cīņās. Tās ir putnotāju sacensības, kurās komandas sēž putnu vērošanas tornī četras vai 24 stundas un cenšas fiksēt pēc iespējas vairāk putnu sugu. Pēc tam jau viss sācis velties kā sniega bumba no kalna. Svilpastes piedalās putnotāju mačos – Rīgas putnu skaitīšanas cīņās, Putnu rallijā pa reģioniem u. c. –, kā arī savās ekspedīcijās, vācot arī datus LOB vajadzībām. "Piemēram, esam braukušas vākt datus ligzdojošo putnu atlantam, kas šobrīd top, – tā reizē ir izklaide un arī sabiedriskais labums. Cik nu katrai ir brīvā laika, esam arī sākušas iesaistīties dažādos putnu monitoringos," atklāj Zane. Tas nozīmē – konkrētā laikā iziet konkrētu maršrutu un saskaitīt, cik un kādus mērķa sugu putnus sastop, kā arī kādi ir dažādi antropogēnās slodzes rādītāji apkārtnē.
Ejot putnot, Zane pamazām atskārta, ka bieži vien spārnaiņus nevar paspēt notvert binoklī vai tālskatī. Radās doma sākt viņus arī fotografēt. Sākumā – tikai lai atpazītu, taču process iepatikās, un Zane to sāka darīt biežāk, fotografēšanas prasmes uzlabojot arī kursos. Putnu fotografēšanai gan vajag gaismu, pietiekamu tuvumu, citus apstākļus, tāpēc ir gadījies, ka, atbraucot uz kādu vietu, jāpaliek tikai pie vērošanas. Sākumā gribējies nobildēt teju katru pamanīto putniņu, taču tagad, kad jau uzkrājusies zināma galerija, nav žēl fotokameru dažkārt tā arī atstāt somā. "Un tā ir pilnīgi atšķirīga pieredze – skatīties caur kameras objektīvu vai binokli. Caur binokli attēls ir telpiskāks un tu pats esi vairāk visā iekšā. Torņu cīņās, vērojot putnus ilgstoši, tu beidzot tiešām apstājies un iedziļinies."
Vēl ir pūču deficīts
Putnošana Zanei nu jau ir kārtīgs hobijs. "Bieži braucam uz visu nedēļas nogali, un, ja kopā ar Svilpastēm, tad laiks vispār netiek skaitīts, viss ir par un ap putniem. Protams, mums ir arī citas intereses. Es, piemēram, dziedu BKUS korī, esmu kora prezidente, man patīk mūzika un citas lietas. Bet putnošanā esmu atradusi veidu, kā varu momentā pārslēgties, – visas maņas uzreiz ir vērstas uz to, lai saredzētu, sadzirdētu. Stāvi kā indiānis, nekusties, neelpo, esi sakoncentrējies uz kaut ko vienu," Zane raksturo. Viņa šo prieku iemanījusies gūt, pat tikai apmetot apli pa savas mājvietas rajonu Ķīpsalu, – putnu iecienītos nostūros, sevišķi pavasarī, katru nedēļu nāk klāt aizvien jaunas sugas, un to dziesmiņas slāņojas cita uz citas.
Tiesa, pilnīga ieiešana putnu pasaules "portālā" ir prasme, kas rodas pakāpeniski. Pat ja zināšanu ir daudz, maņu treniņš atnāk tikai ar pieredzi. "Tieši tāpat kā ar mašīnu nevar iemācīties braukt ātrāk, nekā tev saslēdzas visas maņas," Zane saka un atzīstas, ka pašai joprojām vajag laiku, lai polifoniskajā putnu korī identificētu atsevišķas balsis, kamēr pieredzējuši putnu vērotāji spēj spārnaiņus atpazīt jau no liela attāluma vai pat sasaukt, atdarinot putna dziesmu. "Pirmajās reizēs, pavasarī izejot kādā mežmalītē, man bija sajūta, ka smadzenes eksplodēs, neko nesaproti. Piemēram, dziedātājstrazds dzied jebkādās variācijās, bet atkārto vienu tēmu trīs četras reizes. Taču tev kā iesācējam liekas, ka ikkatra šī tēma ir kāds cits putns. Un tu tik sūti ierakstus saviem pieredzējušajiem draugiem – kas ir šis, un kas šis?" Zane smejas. Viņa ļoti novērtē LOB kolēģu pacietību un vēlmi iemācīt, atbildot uz jautājumiem un skaidrojot.
Ar šo nodarbi aizrāvušies arī citi Zanes kolēģi BKUS, tāpat ārstu kongresos pasaulē sanācis satikt daudzus mediķus – kaislīgus putnotājus. Kāds Dienvidāfrikas reimatologs sarunā pat izteicis zināmu nožēlu, ka putnot sācis tikai nesen, – tik daudz ko būtu varējis ieraudzīt visās tajās vietās, kur iepriekš vienkārši ceļojis…
Zane piekrīt – jo vairāk par putniem uzzini un jo tuvāka ir saskare ar viņiem, jo lielāka interese rodas. Katra suga ir vesela atšķirīga pasaule. Viena favorīta Zanei neesot. Tiesa, šovasar pati sev atzinusi, ka ļoti patīk straujie zīriņi. Tāpat visiem, kas fotografē, patīk bridējputni – šņibīši, tilbītes. Tie uzturas fotogēniskā vidē, parasti ir labi saskatāmi un arī gana droši, lai pielaistu sev tuvāk. Viens no elpu aizraujošākajiem piedzīvojumiem Zanei bijis Latvijā tikai pāris vietās sastopamā košā bišu dzeņa satikšana. Bet iekšējais deficīts esot pēc pūcēm, kas vēl neesot sastaptas pietiekamā daudzumā.
Svētceļnieki kamuflāžā
Putnu migrācija, lai arī vairāk asociējas ar rudeni un pavasari, nebeidzas nekad, līdz ar to arī putnu vērotājiem aktīvā sezona ir cauru gadu. Nu, varbūt visintensīvākais periods ir maijs un jūnijs. "Jūnija beigās visi ir noklusuši, vairs nav skaisto dziesmu, jo riests ir beidzies, motivācija ir beigusies. Izņemot dažus putnus. Viens no maniem mīļākajiem putniem ir paceplītis, jo viņš ir hiperaktīvs, dzied vēl rudenī," stāsta Zane.
Ziemā ir iespēja ieraudzīt tādus kolorītus lidoņus, kuru vasarā Latvijā nav vai tie ir grūti pamanāmi, – migrējošās zīdastes, krustknābjus, kas nolaižas no koku galotnēm. Pie neaizsalušiem ūdeņiem pulcējas visdažādāko sugu pīles. Ap Ziemassvētkiem putnotājiem ir īpašs gada īsākās dienas putnu skaitīšanas pasākums.
Turklāt putnus var satikt teju jebkurā vietā. "Ir bijis, ka ziemā darbdienas vidū čatā pēkšņi parādās ziņa, ka Arkādijas parkā manīts ūdensstrazds, eksotisks migrētājs. Tad nu visi Rīgas putnotāji skrien to skatīties," Zane smaida un izstāsta vēl vienu kuriozu, kad putnotāji grupās vien, ģērbušies kamuflāžas tērpos un bruņojušies ar saviem lielajiem fotoaparātiem un tālskatiem, kā tādi svētceļnieki vai paparaci nesen saradušies pie Rīgas HES, kur padzīvoties bija izdomājusi terekija – savdabīgs bridējputns, kas Latvijā iemaldās reti.
Gan šāda retumu "medīšana", gan sacensību elements putnošanā piedod savu tiesu azarta. Taču Zane spriež, ka tomēr ir svarīgi, lai tā nekļūtu par traku apmātību. "Jo ir reizes, kad iegadās kaut kāda tukšā diena. Es to saucu par nodevu putnu dieviņam – lai to balvu saņemtu un novērtētu citā dienā. Tas agrais rīts jau iedod daudz labuma, pat ja nesatiec putnus, – sajūtu ziņā kā dabas terapija."
Zanei patīk, ka, pateicoties putniem, vienmēr un visur ir sajūta, ka neesi viens. Izdevību pavērot lidoņus viņa izmanto, arī dodoties darba braucienos. Somijā vietējais profesors laipni izvadājis pa Helsinku putnu vērošanas torņiem. "Vienam pat uzbūvēta piebūve, jo visi putnotāji vairs nesatilpst. No savtīga viedokļa negribētos, ka visi čupām brauc uz šādām vietām, taču no dabas apzinātības viedokļa varētu tikai priecāties, ja arī Latvijā būtu līdzīga situācija," Zane saka. "Pie mums putnu vērotāju skaits aug, bet kopumā ir diezgan mazs. LOB ir tikai ap 1000 biedru." Visi, protams, nestājas biedrībā, taču, lai notiktu izmaiņas gan sabiedrības izpratnē, gan dabā, vajadzētu vairāk – jo cilvēku attieksme mainās tad, kad ir zināšanas. Mežu tēma putnotājiem ir sāpīga, lai gan ir saprotama tās finansiālā puse. Bet ir arī elementāri, putniem draudzīgi sīkumi, kas nenes zaudējumus un neprasa daudz: pārlieku "neizpucēt" dārzus un parkus, pareizi pļaut, atstāt kādu aizaugušu maliņu, nebarot pīles ar maizi utt.
Sabiedrības izglītošanā savu roku pieliek arī Zane. Pēc viņas ierosmes BKUS ir notikusi putnu būrīšu taisīšana kopā ar slimnīcas mazajiem pacientiem. Tagad tie ik gadu ir jāiztīra, un pamazām veidojas sava datubāze par to, kuri putni būros mitinājušies. Putnu dienās putnu vērošanas ekskursijā vesti gan bērni, gan BKUS personāls. Līdzīgi pasākumi noteikti turpināšoties, un slimnīcas parkā plānots izveidot dabas sajūtu takas un nelielu kvestu, kas mudinātu mazos pacientus iziet laukā un uzzināt vairāk par dabu, putniem. Zane uzskata, ka tas viss palīdz bērnu veselībai, vienkārši viņi tam ir jāmotivē. Arī attiecībā uz saviem bērniem viņa paļaujas, ka interesi par putnošanu radīs pilināšanas un piemēra rādīšanas metode.