"No visām puķēm vismīļākie man ir krāsainie pelašķi," apliecina sauso ziedu dārza saimniece Alise Greiziņa no Vecpiebalgas. Pērn ar savu projektu Ilgmūžīgi sausie ziedi un floristikas materiāli vidzemniece iekļuvusi Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra (LLKC) rīkotā biznesa ideju konkursa Laukiem būt! Finālā un ieguva 3. vietu. Šovasar tveicīgā jūlija dienā Alisi sastopam, saimniekojot tēva bioloģiskajā zemnieku saimniecībā Kaupēni, kur meitai atvēlēts savs stūrītis puķkopībai.
Vecajā ēkā, kur dziedinoši pēc īstas vasaras smaržo rindās sakarināti kaltējamu ziedu pušķi, savulaik bijusi pirts. Te nav mūsdienīgu ērtību, toties Vidzemes reljefainā ainava paver brīnišķīgus skatus, uz kuru pusi vien raugies. "Pie mums pat galdiņu nekur nevar nolikt taisni," smej dārzniece. Toties taisnās rindās aug dažādu ziedu veidi, citi jau pasakaini smaržo, un tik daudzi pārsteidz ar neparastām formām un krāsām. Dažu gadu laikā Alise kļuvusi par profesionālu speciālisti, izzinot, kā Latvijas klimatam pielāgot, izaudzēt, izkaltēt un floristiem (patiesībā – jebkuram puķumīlim) piedāvāt vismaz 100 dažādu augu.
No romantikas ne vēsts
Jūlija nogale un augusta sākums ir īstais laiks, kad te ieradies ciemiņš var sākt estētiski novērtēt saimnieces darba augļus. Vecajā pirtiņā jūtamies nokļuvuši teju kā aromterapijas valstībā. Pilsētniekam var šķist pārsteidzoši, taču Alisei Greiziņai šī nav vieta, kur atpūsties un baudīt vasarnieka dzīvi. Darba ir vairāk nekā pilnas rokas.
"Nāku no Vecpiebalgas, bet ilgi šeit nedzīvoju. Māja ir vecāsmammas mantojums, pārējais īpašums ir manu vecāku pirkts un būvēts. Ar vīru deviņus gadus nodzīvojām Jūrmalā, tad piedzima puika, un pienāca brīdis, kad bērnu sagribējās palaist mierīgākā bērnudārzā. Tā pārcēlāmies uz Vecpiebalgu. Te izdomāju, ka jāmācās dārzkopība Bulduru tehnikumā, sāku braukāt uz Bulduriem. Kad dzīvoju netālu – Dzintaros –, tad mani puķes vispār neinteresēja. Vispār! Teicu, ka nekad nedzīvošu laukos un neko neaudzēšu. Mana mamma gan ir liela puķu fane," savas dzīves pavērsienus atklāj Alise. Biznesa augstskolā Turība viņa absolvējusi uzņēmējdarbības vadības studiju programmu. "Savulaik mans tētis darbojās kā mazais uzņēmējs. Kad bērnībā šeit dzīvoju, viņam piederēja pārtikas veikali, turēja govis. Tagad tur kazas. Manam dārzam blakus ir lauks, kurā tētis audzē eļļas ķirbjus, no kuru sēklām spiež eļļu," stāsta Alise. Sākotnēji gan gribējusi studēt medicīnu, bet: "Sapratu, ka nespēju otram ne ar adatu iedurt, ne kā citādi fiziski nodarīt. Tāpēc aizgāju uz Turību."
Vecpiebalgā jaunā ģimene nodzīvojusi divus trīs gadus: "Daudzi romantizē, domājot – atnāc uz laukiem un tā mierīgi dzer kafiju... Mums ir liela teritorija, ap 30 hektāriem, var izpausties. Vasarā jau forši, bet ziemā... Nebija normālas apkures, bērns jāved uz bērnudārzu, bet sniega dēļ netieku ārā no mājas, un šeit snieg regulāri. Tuvumā kaimiņu nav. Sapratu, ka vairs negribu."
Alises vīrs Ansis Greiziņš pasniedz Lego robotiku bērniem, jaunā speciālista ģimeni dzīvesvietas nodrošināšanā atbalstījusi Madonas pašvaldība. "Īrējam dzīvokli Madonā un braukājam uz Vecpiebalgu – 40 kilometru, nav daudz, vien ceļš varēja būt labāks."
Netīšām un piņķerīgi
Jaunajai sievietei, kura "nekad!" nenodarbosies ar puķēm, ziedu ceļš aizsācies, kā pati teic, netīšām un piņķerīgi. "Pārcēlāmies uz laukiem, kad dēlam bija divi gadi. Vīrs regulāri brauca prom uz darbu Rīgā, es daudz laika pavadīju viena. Laukos nav daudz darba iespēju, turklāt es ar bērnu – bez mašīnas. Vēl, kad dzīvojām Dzintaros, netīšām biju nopirkusi puskilogramu lavandas sēklu – pasūtīju, nenorādot daudzumu. Ilgi nezināju, ko ar tām iesākt, bet atcerējos tās, iesēju. Biju dzirdējusi, ka lavandas cimperlīgas, grūti izaudzēt. Un es tā no sirds iesēju. Pirms tam neko nebiju sējusi, bet izdīga pilnīgi viss! Ko ar tām darīt? Man kļuva žēl – kā es tā metīšu ārā…" atceras Alise. Visus stādus – ap četriem tūkstošiem – jaunā saimniece izpiķējusi. Jūlija vidū, kā Alise saka – visnepareizākajā laikā, tētis uzfrēzējis lauku un topošā dārzniece visas lavandas izstādījusi. Kā būs, būs. "Tā nevajag darīt, bet viss izauga un pārziemoja," tagad smej Alise.
Ko ar lavandām darīt? "Tas bija pirms trim gadiem, tad gribēju ar tūrismu nodarboties, bet sapratu – daudzi audzē lavandas, turklāt ģeogrāfiski neatrodos stratēģiski labākajā vietā. Raudzījos uz lavandām – tie taču sausie ziedi! Amerikā ļoti populāri. Arī Eiropā sausie ziedi atgriezušies modē, jo tos var izmantot ilgi, dažādi un tie neizskatās sliktāk kā grieztie."
Alise iestājusies tehnikumā, sākusi papildus interesēties par kaltējamo ziedu sēklām. Pēc iegūtās izglītības viņa ir dārzkopības tehniķe, ieguvusi arī LLKC godalgu saņēmušā projekta rakstīšanai nepieciešamās zināšanas. Zināšanas par šādu ziedu audzēšanas īpatnībām pašmācības ceļā smēlusies atbilstošos internetā pieejamos avotos, pirkusi teju visu iespējamo sausziežu sēklas, vērojusi, kas izaug un sanāk, ko turpmāk vairs neaudzēs. Piemēram, šogad devusi "pēdējo iespēju" apaļajam amarantam, jo "sadarbība" nav izdevusies. "Audzēju visu, kas patīk un padodas. Daudzi pieraduši ziemcietes pirkt stādaudzētavās, bet patiesībā var izaudzēt pats! Man sanāk. Iesaku sēklas stratificēt jeb ielikt saldētavā starp salvetītēm pirms sēšanas, tikai jāuzmana, lai nesāk pelēt, un, pērkot lielveikalā, pievērst uzmanību sēklu derīguma termiņam, lai tas būtu iespējami garāks."
Taujāta, cik kaltējamo ziedu veidu ir viņas dārzā, Alise aizdomājas. "Varbūt ap 20– 30 veidiem. Ja godīgi, neskaitu. Tikai pērku un pērku sēklas. To meklēšana arī ir darbiņš. Lielveikalos esmu pirkusi, bet pārsvarā profesionālās un varu arī novērot atšķirības augšanas procesā. Līdz šim linus nebiju audzējusi – nezināju, kā dīgs, bet ir forši. Sīpolpuķes gan es neaudzēšu! Ne gladiolas, ne dālijas, rozes vispār – nē! Bet nesaku "nekad". Nav tā, ka man nepatiktu paskatīties uz rozēm citu dārzā, taču ne savā. Es katru gadu gaidu pelašķu ziedēšanu, uzskatu, ka tās ir nenovērtētas puķes. Man ir kādas desmit šķirnes! Kompozīcijās kā fona augs tie ir ļoti skaisti, krāsu toņi ir tik niansēti, kā končas izskatās!" lepojas Alise.
Izrādās, dzimšanas dienā viņa nebūt neilgojas pēc grieztiem ziediem, un tuvinieki tos arī nedāvina. "Ziemā veikalā nepērku grieztos ziedus. Savukārt telpaugu man nav, jo ar tiem neprotu apieties. Labprātāk izvēlos sezonālos ziedus vasarā, kas aug dārzā vai pļavā, bet ziemā priecājos par saviem sausajiem ziediem," saka Alise.
Pati ar floristikas darbiem viņa nenodarbojas; saišķīšos izkaltētos ziedus pie Alises iegādājas ne tikai šī aroda meistari, bet arī, piemēram, sveču lējēji, kapu vainadziņu pinēji, cilvēki vienkārši savam priekam mājās vāzē. "Nav konkrētu sauso ziedu, par kuriem interesējas visvairāk. Ir tādi, par kuriem savulaik šaubījos, – tie paši mani vismīļākie dzeltenie, sarkanie pelašķi. Tos man visus izpērk!"
Nav sarežģīti, ja sāk darīt Dārzkopības sezona ar sēšanu Alisei sākas jau martā Madonas dzīvoklī uz palodzēm. Āra darbu laiks Vecpiebalgā, kur citugad sniegs nenokūstot līdz pat maija vidum, piemēram, šogad aizsācies agrāk nekā ierasti jūnija sākumā. "Tētis apstrādā zemi, vīrs ir galvenais plēves licējs. Mans lauks izveidots pļavā, tā kā esam bioloģiskā saimniecība, puķu audzēšanā ķīmiju nelietoju. Plēve nodrošina pret nezāļu augšanu, arī pēc lietiem palīdz ziedus saglabāt tīrus," paskaidro Alise.
Kā paiet darba diena? "Atbraucu (no vecāku Vecpiebalgas mājas, ja paliek tur pa nakti, vai Madonas – red.), uztaisu kafiju, apstaigāju savas puķes. Pārģērbjos darba drēbēs, un tad līdz desmitiem vakarā. Šogad maijā, jūnija sākumā stādīju, tad eju visam dārzam cauri, ravēju. Ap jūlija vidu sākas griešanas laiks, un tā līdz salnām." Tikai tad, kad nokļūstam pie Alises ziedu lauka un pašiem ļauts sev sagriezt ziedu pušķi, pa īstam iespējams novērtēt, cik smalks var būt griešanas darbs. Ar zilpodžu stingrajiem kātiem nav sarežģīti, bet, lai salasītu trauslās Kanāriju spulgzālītes pušķīti, vajadzīga apskaužama pacietība un ļoti maigs pieskāriens. Ar katru puķi sava "auklēšanās" nianse, un katrai puķei arī savs īstais griešanas brīdis.
"Kad nāk puķu laiks, vasarā vispār neko citu neredzu. Visās saulainajās dienās griežu puķes un mēģinu ar dārza stāstu padalīties savā Instagram lapā Sauso ziedu dārzs, ievākt pēc iespējas vairāk augu, izaudzēt ziemcietes nākamajai sezonai. Vasara tā izsmeļ, ka ziema ir kā atelpa; ar vīru trešdienās braucam uz Vecpiebalgu dejot tautisko deju kolektīvā. Nē, nav garlaicīgi, izbaudu to, ka ikdienā nekur nav jādodas, ka neesmu atkarīga no laikapstākļiem. Pirmajā gadā, kad visu biju iestādījusi, iesējusi, kādudien redzu – nāk melni mākoņi... Nodomāju – o, salaistīs! Bet vētra dārzā visu apklapēja, vējš kūtij norāva jumtu, kokus salauza... Viss, ko divus trīs mēnešus savam dārzam biju audzējusi, piecās minūtēs tika burtiski nosists, bet, par laimi, visas puķes atkopās. Ar to jārēķinās. Arī zvēri no meža nāk. Sēta vēl nav pabeigta, bet lapsas, zaķi mani netraucē, taču, ja stirna vai mežacūka nāks izkašāt plēvi, darbs būs vējā. Patiesībā šis ir dārgs hobijs un viegli nav, bet nav tik sarežģīti, ja sāk darīt. Pirms trim gadiem neko nemācēju, bet tagad staigāju starp savām puķu dobēm un fanoju," stāsta Alise.
Šeit saimnieces dzīves ritms ir līdzīgs kā augu sēklām – kad tās atpūšas, atpūšas arī dārzkope, kad aug, katram stādiņam jāaug līdzi. Alise izrāda, kur top jaunais lavandu lauks, atklāj, cik smaržojošas ir daudzkrāsainās salmenes, iepazīstina ar augošas prosas dobēm un ļauj noglāstīt sudrabpodziņas. Fiziski prasīgs un vienlaikus trausla maiguma piepildīts darbs. "Mans dzīvesprieka avots ir mana ģimene, septiņgadīgais dēls Olivers. Ar vīru Ansi kopā esam jau 12 gadu, ļoti priecājos, ka viņš mani atbalsta. Un prieku rada tas, ka varu realizēties, kaut ko izdarīt pati, nestrādājot algotā darbā. Priecē pašas paveiktais!"