Maizītes cepšana Ainai Šteinbergai ir sirdsdarbs. Viņa darbojas Talsu novada Laidzes pagasta Rocežos, Rugāju mājās, bet Ainas maizi pazīst arī tālākās apkaimēs. Cepēja izstrādājusi 13 tumšās maizes šķirnes, iedzīvinot pat Vecās Krēķenes maizes recepti. Savās mājās iekārtojusi sava veida muzeju ar apkārtnē savāktiem vēsturiskiem sadzīves priekšmetiem un darbarīkiem, te uzņem arī ekskursantus. Enerģiskā kundze darbojas vietējā amatierteātrī, dzied ansambļos un korī un priecājas, ka var paveikt tik daudz.
Skauģim garšojis
«Nekad nebiju domājusi, ka cepšu maizi. Par vecāsmātes cepto maizi man kopš bērnības ir atmiņas. Reiz mani amatierteātra režisore pacienāja ar mājās ceptu maizi – sākumā biju skeptiska, jo bērnības garša mutē... Bet bija garda! Viņa varot iedot ieraugu. Lielveikalos tādu maizi nedabūt. Sākumā cepu tikai sev, bet allaž kāds kukulītis palika pāri, ar ko padalījos ar radiem, draugiem, paziņām,» pirmsākumus atceras Aina. Viņa turpina: «Tad vēl strādāju skolā par saimniecības daļas vadītāju uz pilnu slodzi un pat vairāk. Kļuva par grūtu, pametu darbu, aizgāju uz bezdarbniekiem un maizi sāku cept arvien vairāk, līdz sapratu, ka nu ir jānokārto visi dokumenti. Tas bija pirms gadiem 13, tad vēl biju spēka pilna, braucu pa tirdziņiem. Pie manis pat viesojās LTV raidījums Province, un tad bija tā, ka pēc raidījuma mani burtiski gāza riņķī ar pieprasījumu. Rīdzinieki arī dabūja maizi. Gāju gulēt trijos naktī un cēlos augšā piecos. Bet sapratu, ka slava jau nebūs mūžīga, kaut kad tā beigsies.»
Telefons tolaik Ainai zvanījis teju nepārtraukti – vieni gribējuši paslavēt, citi pamācīt, ko maizes cepēja darot nepareizi. Kāpēc mīklu mīcot ar rokām – vajag taču mīcāmo mašīnu! Aina skaita, cik maizes šķirnes viņai ir, – sanāk 13. Cilvēki kļūstot izvēlīgi. «Vispieprasītākā ir sēklu maize, tā arī visveselīgākā. Tāpat kā rudzu maize, kas mums visiem būtu jāēd. Cilvēki grib dažādas garšas – man ir maize ar vārītiem, blendētiem burkāniem, ķirbjiem, tad ir dīvainās maizes, viena no tām – ar svaigiem kāpostiem. Pašai ļoti garšoja šī maize. Reiz viens klients prasa, vai nevarot izcept maizi ar šķovētiem kāpostiem. Izmēģināju arī to. Trīs četrus gadus man katru nedēļu klienti apēda divus trīs kukuļus šķovēto kāpostu maizes. Man ir olīvu maize, kaltētu tomātu maize, ar žāvētu gaļu vai kaltētiem sīpoliem – vieniem garšo, citiem nemaz. Tā tās receptes rodas, un es pati šādā veidā esmu iemācījusies ēst olīvas. Protams, cilvēki grib ēst veselīgi un grib maizi bez mākslīga rauga, ar ieraugu, kā cepa mūsu vecāsmātes.»
Ainas maize rūgst 12 stundas. Process ir garš un sarežģīts, kura dēļ dažkārt, lai paspētu uz tirdziņiem, cepēja ceļas jau sešos no rīta. Vienā cepienā varot izcelt 28 kukulīšus, maizīte cepas nedaudz ilgāk par stundu, bet dažkārt nākas vienā rīta cēlienā cept arī visus simts.
«Piedalījos izstādē Riga Food. Normunds Skauģis (Lāču maizes ceptuves saimnieks – red.) staigāja pa tirgu – es biju nobijusies kā diegs, kad viņš pienāca pie mana stenda. Nodegustēja manu sēklu maizi un atzina par ļoti garšīgu. Pagaršoja rudzu maizi, teica, ka cukuru vairāk vajag, to ņēmu vērā, bet tas, ka šajā maizē ir vairāk cukura, veselībai skādi nenodara un arī cukura slimniekiem der. Ja man būtu vairāk laika lasīt par maizi, ko raksta uztura zinātnieki, es to mācētu labi izstāstīt. Taču katram jāpagaršo, jāsaprot, kas viņam patīk,» atzīst cepēja un atklāj – ir cilvēki, kas savu maizīti izvēloties pēc smaržas. Aina atdzīvinājusi arī kādu senu recepti, ko nosaukusi par Vecās Krēķenes maizi – tā top no rudzu un kviešu miltiem, sālītas siļķes, kūpinātas gaļas, svaigiem sīpoliem, cukura, klijām, ķimenēm, ūdens un sāls. Arī šai maizei ir savi piekritēji.
«Mani aizkustina veci cilvēki, pensionāri. Kad esmu tirdziņā, saprotu, ka ne katrs var atļauties maizīti nopirkt, tad es kādu kukulīti uzdāvinu. Reiz kāda vecāka kundze tirdziņā nostaigā gar manu stendu vienreiz, otrreiz. Es jau nevaru to degustācijai paredzēto maizīti pati visu apēst. Kundzei saku, lai nāk, nogaršo maizīti, varu to uzdāvināt. Bet tad vajadzēja to redzēt: kundze nostājas labu gabaliņu no mana galda un skaļā balsī sauc – kas tā par maizi, viss kaut kas pielikts klāt! Apkārt iestājās kapa klusums. Visi gaida, ko tā Aina tagad atbildēs. Strīdēties neiešu. Tā arī teicu, lai dodas uz lielveikalu un pērk, kādu maizi vien vēlas. Reizēm brīnos, cik daudz cilvēkos negāciju, lielveikalā jau nav, uz ko bļaut,» nosmej Aina. Arī mums viņa uzgriež tajā rītā ceptu maizīti, klāt piedāvā lakšu sviestu un zāļu tēju – brīnišķīgs cienasts!
Ieraudzīt ābeles ziedam
Covid-19 pandēmijas laiks maizes cepšanas tempus un dalību tirdziņos apturējis. Aina tolaik aizgājusi strādāt uz sociālās aprūpes centru Laucienē. Aprūpētāji bijuši slimi, nav bijis, kas strādā. «Aicināja, lai nāku palīgos kaut vai uz laiku, bet nostrādāju tur trīs gadus, strādāju nakts maiņās. Neliegšos, ar veciem cilvēkiem darbs psiholoģiski ir smags. Esmu līdzjūtīga, visiem gribas palīdzēt, bet visiem palīdzēt nevar. Tur mita kundzīte, maza, sīka sievietīte pēc mājas ugunsgrēka, kura visu laiku atkārtoja – man nav, kur iet... Tie dzīvesstāsti mēdz būt sāpīgi, tie nosēžas atmiņā. Cilvēks tur, pansionātā, guļ pilnīgi bezpersonisks, un nevienam vairs neinteresē, kas viņš dzīvē ir bijis – priekšnieks vai labs skolotājs. Un nekādi vairs nevar palīdzēt, tikai kārtīgi sakopt un pabarot, laipni izturēties. Citreiz dari ko darīdams, bet vecajam cilvēkam vienalga viss ir slikti. Sapratu, cik tas vecums ir nežēlīgs. Pandēmija bija traks laiks, bērnus, mazbērnus satikt nevarēju, vīrs bija ārzemēs, mājās viņš netika. Bet darbs mani paglāba. Es esmu pēc dabas dzīvespriecīgs cilvēks, biju priecīga, ka varu uz darbu braukt un esmu kādam vajadzīga,» stāsta Aina. Šai darbā viņa piedzīvojusi arī ugunsgrēku, par laimi, noderējušas ugunsdrošības un ugunsdzēsības kursos iegūtās zināšanas. «Zināju, kurā brīdī kas jādara, kā uguns jādzēš. Bet tas gadījums pakrūtē iesita.»
Aina nāk no Varakļāniem, kur pabeigusi vidusskolu. Tad iestājusies toreizējā Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā, gribējusi izstudēt veterinārārsta arodu. Bet vīrs Arvis otrajā kursā ieteicis pamest akadēmiju – tā nevarot tikt pie istabiņas. «Es nenožēloju. Nezinu, vai es kā veterinārārste tagad būtu strādājusi, toties laulībā piedzima trīs dēli. Tā bija tā lielā mīlestība, un es devos vīram līdzi uz Valdemārpili. Vīrs strādāja zivsaimniecībā, viņš ir zivkopis, es arī tur strādāju, tur dabūjām dzīvoklīti. Kad vīra vecāki kļuva veci, atnācām uz Rugājiem, te māja liela. Te nodzīvoti jau vairāk nekā 40 gadi,» saka Aina.
Tolaik, kad bērni vēl bijuši mazi, Aina strādājusi dažādus gadījuma darbiņus, arī par apkopēju un kolhozā pie zootehniķiem. Pēc tam paaicināta strādāt Laidzes skolā par direktora vietnieci saimnieciskajā darbā, kur nostrādājusi astoņus gadus. Vēlāk, 1995. gadā, pārgājusi uz jaunatvērto Talsu Kristīgo skolu tādā pašā amatā. «Es daudz ko varu izdarīt, bet sievietei tāds darbs ir smags. Ko tikai neesmu darījusi, kad notika skolas celtniecība, nācās risināt dažādas situācijas, kur ar tagadējo prātu šķiet – esmu bijusi traks cilvēks,» pasmaida Aina. Šajā darbā viņa nostrādājusi 20 gadus. «Līdz sapratu, ka ir kaut kas jāmaina. Cilvēki pierod, ka tu visu vari, un es nemācēju būt nevarīga – es taču no Latgales, es varu visu! Man bija tikai darbs un mājas, darbs un mājas, un vēl lopi mājās. Nebija laika domāt, kā ir citur. Kamēr strādāju šajā skolā, domāju, ka tikai tur ir labi cilvēki apkārt. Vēlāk izrādījās, ka arī citur ir daudz labu cilvēku. Iestājos bezdarbniekos, satiku citādi domājošus ļaudis, un tas man bija tik interesanti! Pavasarī beidzot ieraudzīju, kā dārzā ābeles zied, un biju sajūsmā,» tā Aina.
Patīk nopietnās lomas
Tepat Laidzē Aina sākusi spēlēt amatierteātrī. «Arī bērnībā spēlēju teātrī, deklamēju dzejoļus, konkursos piedalījos. Laidzes teātrī mana mūža loma ir izrādē Ar būdu uz baznīcu, kur spēlēju Mariannu Okolokolaku. Tā nu ir izrāde par mani! Ar šo lugu tālu tikām. Kurzemes novadu skatē žūrijā bija Valdis Lūriņš. Kad pasniedza diplomus, mani apbalvoja kā labāko aktrisi par citādāku lomas atveidojumu, nekā tas bija Antrai Liedskalniņai. Otra brīnišķīga loma bija lugā par bēgļu gaitām – kā kara laikā kāda latviete spiesta aizceļot uz Austrāliju. Tagad spēlēju citā – Talsu teātrī, kur man ir necila lomiņa, bet man jau vajag tās fiksās vai dikti nopietnās lomas,» noteic Aina.
Vēl viņa dzied divos ansambļos, viens no tiem ir Laucienes sociālās aprūpes centrā. «Kaut tur vairs nestrādāju, braucu uz mēģinājumiem reizi nedēļā, man ļoti patīk. Otrs ir senioru ansamblītis, pensionāre vēl neesmu, bet man arī tur patīk.»
Ainas vīrs darbā ārpus Latvijas robežām nostrādājis 20 gadus. Kad viņš atgriezies, kundze teikusi – kaut kas ir jādara kopā. «Viņš man tāds noslēgts, nav sabiedrisks, laiku grib pavadīt mierīgi, ar kādu grāmatu. Es viņam saku – ir jāatrod kopīgs vaļasprieks. Vīrs teica – kopā ravēšot dārzu! Nē, nē, tā nu tas nebūs. Mudināju doties dziedāt korī, jo mēs taču savulaik iepazināmies Jelgavā, Nākotnes korī. Es vīru pierunāju, arī šodien brauksim uz Laucieni, kur trešdienās korim mēģinājumi,» gandarījumu neslēpj Aina.
Viņa izrāda degustāciju zāli, kur parasti uzņem ekskursantus pat līdz 60 viesiem. Vecajā kūtī pati visu izremontējusi un iekārtojusi tā, lai te var uzņemt plašu viesu pulku, te arī iekārtots muzejs ar senām lietām un darbarīkiem, kurus savākusi apkārtējās vecajās, pārdošanai nolemtajās mājās. «Muzejs man ir kā veco krāmu glabātava, bet vasarā te uzņēma Lailas Pakalniņas filmu Čuksti pagrabā. Vecās lietas pašas pie manis atnāk nejauši, un man ļoti patīk tas viss.» Te pie sienas apskatāms arī Ainas saņemtais atzinības raksts par iegūto 1. vietu konkursā Talsu novada sakoptākā pilsēta vai pagasts 2016 nominācijā Radošākais novadnieks.
«Es piekūstu no mīklas mīcīšanas, bet ne no šī darba. Ir gandarījums, ka cilvēkiem mana maizīte garšo. Ja tirgū kāds kukulītis paliek pāri, to arvien kādam uzdāvinu. Es jau vēl arī strādāju – dabūju ļoti labu darbiņu, tādu, kā gribēju. Skolā esmu apkopēja un ļoti priecājos arī par šo darbu. Viss jāpaspēj – no rīta jāpaspēj maizīti izcept, vakarā aizbraukt uzkopt telpas. Aiziet! Vīrs dusmīgs, ka sevi nežēloju, bet es jau nezinu, kā tas ir – sevi žēlot,» noteic Aina.