Nacionālās dramaturģijas klasiķa Rūdolfa Blaumaņa domu, Jura Karlsona mūzikas un triju dažādu horeogrāfu jaunrades saplūšana uz vienas nots un viena emociju viļņa no pagātnes uz šodienas realitāti jauniestudējumā Ugunī sola idejas autore Lita Beire. Muzikāli horeogrāfiskās fantāzijas pirmizrāde Rīgas Latviešu biedrības namā 11. maijā plkst. 19 būs 22. Starptautiskā Baltijas baleta festivāla visintriģējošākais un noslēdzošais notikums. Tajā tiks izdejots sarežģītais Edgara un Kristīnes mīlas stāsts, kas top pēc Rūdolfa Blaumaņa lugas Ugunī motīviem, iedvesmojoties arī no leģendārās 1966. gadā veidotās Leonīda Leimaņa filmas Purva bridējs ar Viju Artmani un Uldi Pūcīti galvenajās lomās. Ar šo izrādi noslēgsies šā gada Baltijas baleta festivāls.
Latviešu oriģinālbaletu iestudē horeogrāfi Lita Beire (Starptautiskā Baltijas baleta festivāla direktore), Regīna Kaupuža, kā arī Latvijas Nacionālā baleta solists Antons Freimans, kurš arī atveidos Edgara lomu. Ar savu redzējumu horeogrāfijas papildina Kristīnes tēla atveidotāja Latvijas Nacionālā baleta prīma Margarita Demjanoka un Baiba Kokina, kura iejutusies Kristīnes mātes lomā un patlaban Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā studē horeogrāfiju. Pavedinošo krodzinieka meitu Matildi atveido Annija Kopštāle, izrādē piedalīsies Māris Spriņģis (sulainis Vīskrelis) un Kristaps Jaunžeikars (Akmentiņš). Par scenogrāfiju un tērpiem atbild māksliniece Anita Znutiņa, ar video spēles telpu papildinājis Aldis Kopštāls.
"Blaumaņa lugā aprakstītā tēma – izvēle starp nodrošinātu dzīvi un kaislīgu mīlestību par spīti visam – bija, ir un būs aktuāla tāpat kā cilvēciskās attiecības jebkurā gadsimtā. Mainās tikai forma un varbūt mūsu attieksme," uzsver Lita Beire. Tieši tas motivējis to atspoguļot baletā. "Tēli mūsu izrādē iecerēti kā simboli, un visa radošā grupa apzinās, ka tā ir liela uzdrīkstēšanās – Blaumaņa dramaturģiju iedzīvināt laikmetīgā baleta izrādē," viņa atzīst. Savukārt Antons Freimans neslēpj, ka darbs nav vienkāršs, toties ir ļoti interesanti vērot, kā topošajā izrādē sadzīvo triju horeogrāfu temperaments.
Purva bridējs
Atzīstoties, ka baletam iedvesmojusies arī no filmas Purva bridējs (1966), kas pelnīti ierakstīta Latvijas kultūras kanonā, Lita Beire turpina: "Manuprāt, šī ir viena no ģeniālākajām filmām, kas mums ir, un Uldis Pūcītis bija viens no Latvijas izcilākajiem aktieriem. Vairāk filmu par šo tēmu mums nav bijis. Teātrī gan Blaumani un Ugunī iestudē daudz."
Kristīnes ziedošanās mīlestībai pret dzērājpuisi šodienas pragmatiķiem var šķist nepareiza izvēle. Varbūt vajadzēja izvēlēties turīgo, krietno saimnieku Akmentiņu? "Tas būtu ļoti mūsdienīgi. Tāpēc ilgi šaubījāmies, vai skatīties uz laikmetīgo, mūsdienīgo sievieti, kura nekad nerīkotos tā kā Kristīne, vai palikt pie Blaumaņa vārdiem: "Es nolieku savas vieglās dienas"," atzīstas Lita Beire.
Bez ilūzijām iztēlojoties, kas būs pēc tam, ir jājautā, vai Kristīnes upuris ir tā vērts. «Māte, kura izcietusi tieši to pašu likteni, arī piekodina Kristīnei nepieļaut viņas jaunības kļūdu. Viņa nevēlas savai meitai līdzīgu likteni – ārkārtīgas grūtības un salauztu sirdi,» norāda Lita Beire.
Mīlestība un nepastāvība
Visi seši izrādes tēli vienlaikus ir simboli. Edgars ir gan kaislīgs mīlētājs, gan vīrieša nepastāvības simbols: varbūt šodien ir uzticība, bet rīt tā tiks lauzta. Kristīne ir stipra, taču viņai ir ļoti grūti. Viņa pieņem izaicinājumus, uzklausa Vīskreli un arī Akmentiņu. "Mūsdienu sievietēm arī dzīvē nav vienkārši: viņas ir ļoti patstāvīgas, ar stipru raksturu, izglītotas. Viņas zina savu mērķi un vērtību. Gudrām, zinošām sievietēm ar mīlošu sirdi pašlaik ir daudz problēmu, viņas nevar izšķirties, ar ko būt kopā, nevar atrast savu princi baltajā zirgā," Lita Beire dalās savos dzīves novērojumos. Tiesa gan, "mūsdienu meitiņas, kuras jau ir izdomājušas, kas viņām ir vajadzīgs, šodien ir ļoti viltīgas. Viņas sēž pie turīgiem četrriteņu tankiem", horeogrāfe piebilst. Māte vienmēr ir glābēja, viņa vēl meitai vislabāko. Sulainis Vīskrelis ir ļoti slidens un riskants cilvēks – manipulētājs, kurš grib Kristīni sev. Matilde ir sieviete, kura vienmēr gatava pakalpot, – krogā uzplaukusī sarkanā roze paņem Edgaru pie rokas, un viņš aizmirst par savu gaišo tēlu Kristīni…
Sirds sauciens ir pie viena, bet blakus ir citi piedāvājumi. Lita Beire teic, ka baleta izrādē Kristīnes izvēli vēl jo sarežģītāku dara tas, ka turīgais Akmentiņš nebūt nav atbaidošs, vecs kraķis, par kuru iedomājoties vien uzmetas zosāda. "Mums viņš ir jauns, brīnišķīgs, gaišs cilvēks, un tāpēc Kristīnei ir tik grūti." Akmentiņa lomā iejūtas jaunais dejotājs Kristaps Jaunžeikars. Zīmīga ir arī spēles laukuma vieta – Rīgas Latviešu biedrības nams, kurā savulaik izrādītas visas Blaumaņa lugas.
Jura Karlsona mūzika
Litas Beires pieminētajai filmai mūziku komponējis Marģeris Zariņš, savukārt mūsu Operā savulaik Aleksandrs Lembergs iestudējis Jura Karlsona baletu Lasot Blaumani. Arī tas bija stāsts par Kristīni un Edgaru, un tas bijis vēl viens iemesls pie šīs tēmas atgriezties. Šoreiz – kopā ar pavisam citu mūziku. To Lita Beire izvēlējusies no dažādiem Jura Karlsona simfoniskajiem darbiem. Rūpīgi caurlūkojot un noklausoties Jura Karlsona daiļradi kopš 1985. gada (!), viņa izraudzījusies fragmentus, kuri atbilst idejai, izveidojusi libretu jeb 13 etīžu, kurās atspoguļota cilvēku attiecību dažādība.
"Mums, dejotājiem, Jura mūzika ir sarežģīta. Tā ir neregulāra, es saskaitīt neko nevaru. Tur ir gan teātra mūzika, gan simfonija un viduslaiku cīnītājam Sidam veltīta svīta… Bija jāsaklausa, jāatrod tieši baleta tēmai un noskaņojumam atbilstoša mūzika. Domāju: kā es to vispār varēšu, kā sadzirdēšu. Tomēr, kopā klausoties jau izraudzīto mūziku, Antons Freimans teica: tās ir tieši tās intonācijas, raksturi un pārdzīvojumi, kas ir mūsu izrādē."
Skatīšanās vienā virzienā
"Man patīk strādāt ar dažādiem horeogrāfiem, patīk skatīties, kā viņi strādā un domā un kā mēs saprotam cits citu. Tā ir mijiedarbība, kopīga skatīšanās vienā virzienā, bet izpausmes formas var būt dažādas. Kā tas izpaudīsies vienā mākslas darbā? Tas ir ļoti interesanti. Tāds eksperiments mums jau ir bijis Rīgas baleta teātrī, kad mēs, seši horeogrāfi, veidojām Dvēseles stīgas ar Raimonda Paula mūziku. Man jautāja: vai tad to nav viens darījis? Nē! Tātad bijām atraduši kopsaucēju," atminas Lita Beire.
Izrādē gaidāmi ne tikai dažādu horeogrāfu rokraksti, bet arī divu līmeņu skatuves uzbūve. Tas liek horeogrāfiem atmodināt sevī režisoru, bet skatītājiem ļaus vērot paralēlas situācijas: kamēr Kristīne pielaiko kāzu tērpu, tikmēr lejā rit krogus dzīve un Vīskrelis aizvedina Edgaru uz citu pusi, pie Matildes… "Man gribējās parādīt nevis abstrakcijas, bet cilvēku attiecības un to, pie kā tās noved," paskaidro Lita Beire.
Labā kompānijā
Radošajā grupā baleta koncepcija dzimusi auglīgos strīdos, dažādībā savstarpēji papildinot citam citu. Netrūkst arī stresa, jo iestudējums tapis kā neatkarīgs projekts. Taču Margarita Demjanoka atzīst: "Kompānija ir laba. Mēs saprotamies, un tas ir ļoti svarīgi." Latvijas Nacionālā baleta prīma Kristīnes lomā droši ievieš savas korekcijas, mēģinājumos saka un parāda: bet es jūtu to!. Kas gan mūsu spilgto, titulēto baleta dīvu motivējis teikt jāvārdu jaunajam iestudējumam? "Šis ir eksperiments. Gribējās pastrādāt ar jaunajiem horeogrāfiem." Kamēr horeogrāfi strādāja atsevišķi katrs pie savas epizodes, Margarita Demjanoka bija vienīgā, kura darbu redzēja kopumā. "Tajā ir gan klasika, gan neoklasika un modernais balets. Man ļāva paeksperimentēt ar savu ķermeni, un man tas ļoti patīk," viņa secina.
Jautāta, ko domā par Kristīnes liktenīgo izvēli un sagaidāmo likteni, viņa atbild ar pretjautājumu: "Bet kāda būtu Gulbju ezera prinča Zigfrīda un Odetas dzīve? Mūsu uzdevums ir parādīt vienu dzīves daļu, nedomājot par to, kas būs pēc tam. Viss šajā izrādē liek Kristīnei pieņemt šo lēmumu, uzvelt sev nastu. Daudzas sievietes dzīvo ar šādu pārliecību. No izdevīguma viedokļa – nepareizs lēmums, bet eksistē arī augstsirdība. Viņa vēlas palīdzēt mīļotajam nostāties uz pareizā ceļa. Es personiski pazīstu sievietes, kuras dzīvo kopā ģimenē, velkot un balstot to otru, lai viņš nepakristu. Viņas šim mērķim ziedo savu dzīvi." Margarita Demjanoka vēl piebilst, ka "mīl nevis par kaut ko, bet neraugoties uz visu. Visi baleti ir par mīlestību. Mums ir iespēja parādīt, cik mīlestība ir dažāda".
Latviešu Pērs Gints
"Nekā latviska, izņemot personāžu vārdus un to, ka tas ir Blaumanis, uzvedumā nav," atzīst Antons Freimans, kurš viencēlienā Ugunī piedalās gan kā horeogrāfs, gan Edgara lomas izpildītājs. "Balets ir vispārināta māksla. Darbs pie šī iestudējuma palīdzēja attīstīt manu horeogrāfisko valodu un parakņāties sevī, savā ķermenī, kustību vārdnīcā. Interesanti, jo stāsts ir interesants. Tas ir latviešu Pērs Gints, tā pati tēma. Stāsts ir aktuāls, jo ir patiess," vērtē Antons Freimans.
Sadarbība triju horeogrāfu komandā viņu nemulsina, jo Latvijas Nacionālajā operā viņš jau ir iekļāvies piecu horeogrāfu viencēlienā Izstādes gleznas. Tajā arī viņš pats dejoja. Antons Freimans stāsta, ka baletam Ugunī katrs horeogrāfs atsevišķi sagatavojis viņam atvēlētās ainas. "Pēc tam sākām līmēt kopā, tāpēc sadarbība vislabāk ir redzama ainu savienojumos. Tomēr mūsu mērķis bija dramaturģiski loģiska izrāde ar vienojošu līniju. Katrā gabaliņā var redzēt mūsu rokrakstus, taču drāma nepazūd, kā mēdz būt klipu izrādēs. Šis ir drāmbalets, nevis mizanscēnu savirknējums," stāsta Antons Freimans, kurš baletā iestudējis četras būtiskas ainas. Atveidojot Edgaru, viņš pats sevi izaicinājis arī ar fiziski īpaši grūtu uzdevumu – dejas monologu, kas ilgst piecarpus minūšu. Tā ir aina, kurā viņš nodod Kristīni…
Ugunī
Pirmizrāde Rīgas Latviešu biedrības namā 11. maijā plkst. 19