Kurp, kāpēc? Nekādas atbildes. Tak viens tomēr iečukstēja ausī: – Ņemiet līdzi visu, ko vien spējat paņemt. Vēlāk palagi un pat daži līdzi paņemtie izšuvumi noderēja ne jau ērtai gulēšanai vai tukšā galda uzklāšanai. Tos varēja pārdot krieviem, nopirkt kaut ko ēdamu. Pēc gadiem varēja iekopt dārzu. Dārzeņi Sibīrijas auglīgajā zemē auga griezdamies. Arī tos varēja pārdot krieviem, kas visu vasaru bija sēdējuši uz beņķiem un slaistījušies.
Vīru nošķīra jau stacijā. Nākamās ziņas par viņu bija tieši pēc 50 gadiem. Tad arī pavisam skaidri tapa zināms tas, ka pagastā izvedamo "uzrādītāji", ziņotāji bijuši paši latvieši. Kaimiņi, labi zināmi cilvēki. Lai gan šajā gadījumā galvenais iemesls noteikti bija tuva radniecība ar armijas štāba priekšnieku ģenerāli Hartmani, pirmo latviešu karavīru ar augstāko militāro izglītību. Bijusi liela personība, zināja astoņas valodas.
Grūtākie bija pirmie gadi Noriļskā, aiz polārā loka. Neiet darbā – sievietēm bija jāskalda sasaluši, caurauguši ap 1 m gari koka bluķi – atļauts tikai tad, ja sals pārsniedz -40. Man atmiņā palicis omas teiktais: – Bieži no rīta, kad modos, mati bija piesaluši pie dēļiem, uz kuriem gulējām. Katru nedēļu kāda no sievietēm mira.
Atceros arī mammas stāstīto (viņa bija palikusi pie Krasnojarskas) par vienu no pirmajām ziemām: – Ap ziemassvētkiem gadījās prieki. Tikām pat pie salušiem kartupeļiem. Pavasaros Jeņiseja pārvērtās jūrā, otru krastu nevarēja redzēt. Vasaras tur bija īsas un spilgtas. Ogojām.
Vienā telpā gulējuši pārdesmit cilvēku. Vakaru tumsā kopā izlasīta vai visa literatūras klasika. Nelasīja klusi katrs pie sevis, bet kāds vienmēr lasīja visiem. Mamma videni beidza ar Zelta diplomu. Negribēja, saprotams, budža bērnam tādu dot, dažam par tādu brīvdomību varēja draudēt lēģeris. Bet skolā gaišu cilvēku izrādījies vairāk. Starp skolotājiem daudz vāciešu. No kuriem daudzus mamma atceras kā izcilus.
Sibīrijā palika omas tēvs un māte. Vīrs un divi no trīs brāļiem mira lēģeros. Viens brālis, Mārtiņš, pārnāca, bet tik un tā nebija dzīvotājs, nomira pēc trīs gadiem. Stāstīja, ka lēģerī zāle bijusi noplūkta rokas stiepiena attālumā aiz žoga. Vēl viņš bija teicis, ka, turēti sliktāk nekā lopi, cilvēki tomēr par lopiem nekļuva.
Pati oma ar meitu un abām māsām 1956. gadā atgriezās Latvijā. Viņu lielā lauku māja bija sadalīta dzīvokļos, viens tomēr tika arī viņiem. Turpinājās kalpu gadi kolhozā.
Omai bija piecu klašu izglītība. Bet tā tik bijusi izglītība! Savos 80 gados atcerējās ij matemātikā, ij vācu valodā mācīto. Kad literatūrā lasījām Virzas Straumēnus, daudzi vīpsnāja par saimnieces idealizēto tēlu. Bez jebkādas patētikas – tāda kā Straumēnu saimniece bija mana oma. Dzīve neļāva tikt līdz prasīšanai. Dot – varbūt sākumā tā nebija viņas pašas izvēle, toties kļuva par dzīves saturu. Neatceros, ka viņa būtu par kaut ko žēlojusies, kādu nosodījusi vai kauninājusi. Skolas gados es vakaros mēdzu aiziet uz omas istabu, un mēs reizēm pat stundām ilgi runājām – ne tik daudz viens par otru, cik par pasauli aiz loga. Un kad man gribas būt tīram un patiesam (neērtības sajūta, vai ne, izrunājot šo vienkāršo vārdu neaizsniedzamo īstenumu), esmu tur – miglainā rītā, vedot Ventu (tā sauca omas gotiņu) ganībās, un aiz pļavas zemāk pavisam netālu guļ pati upe. Un es ik pa laikam paskatos uz omas stiegrainajām rokās, kurās laiks un nebeidzams darbs, darbs, darbs kaulus pārgrozījis tā, it kā rokās būtu pārkārtojušies kontinenti un būtu sācies cits laikmets.
Pārlasīju divreiz
drebuļi
patiesi