Tas dūrās acīs un šķita nedaudz dezinformējoši. Pat pavirši informētai publikai ir zināms, ka šādās kategorijās arī pati inspekcija neoperē. Milzīgo pieminekļu sarakstu vienmēr veidojuši arī citi namu tipi, pilsētbūvnieciskie un arheoloģiskie ansambļi, interjeri, priekšmeti, durvis, kāpnes, bākas un citas inženierbūves, vēsturisku notikumu vietas un tā tālāk. Vēl vairāk – pieminekļu inspekcija šogad daudz pamanāmāka kļuva nevis minētā iestāžu strīda dēļ, bet tāpēc, ka pieminekļu sarakstā pamazām turpina iekļūt arī vēlā padomju modernisma arhitektūra. Un tāpēc, ka mantojuma situācijas sarežģītības izpratni pamatīgi sekmēja vasaras sākumā izdotā Mārtiņa Mintaura Arhitektūras mantojuma aizsardzības vēsture Latvijā. Caurviju tēma grāmatā ir mainīgo ideoloģiju un politiskās konjunktūras ietekme uz to, kas uzskatāms par vērtīgu un saglabājamu.
Modernisma aizsardzība jau labu laiku ir globāla tēma, un tai reizumis pievēršas arī mūsu valsts. Par pieminekli tikko kļuvusi vernakulāra 60. gadu degvielas uzpildes stacija Ogrē, Martas Staņas projektētā Rūdolfa Heimrāta savrupmāja Imantā, divi nesenās padomju nomenklatūras šika objekti – bijušās Ļeņina un Proletāriešu rajona izpildkomitejas ēkas (ēkas manā vecumā) un Zaķusalas televīzijas tornis. Tiek solīts, ka aizsargājams varētu kļūt arī Daugavpils kinoteātris un restorāna Sēnīte drupas. Visos gadījumos šo objektu nozīmīgums tiek pamatots ar tā laika pasaules arhitektūras tendenču klātbūtni Latvijā. Un tā ir taisnība. Bet vēl tā ir puspatiesība. Vietējo modernisma pieminekļu izlase šķiet arbitrāra, jo pie katra paziņojuma par jaunu pieminekli tiek klusēts par ziloni galvenajā Vecrīgas viesistabā, Strēlnieku laukumā. (Jau ziņots, ka, inspekcijasprāt, nav pamata to iekļaut sarakstā kā atsevišķu objektu, jo piemineklis jau ir karnevāliskā vecpilsēta visā savā kopumā.) Un izlase šķiet oportūnistiska starptautiskā kontekstā, kurā kaut kā jāparāda, ka arī te notiek aktuālā diskusija.
Piemēram, septembra beigās Vācijas pilsētā Ķīlē notika Baltijas jūras reģiona pieminekļu inspekciju rīkotais forums tieši par vēlā modernisma tēmu. No foruma pēdējā brīdī izslēgto Zaigu Gaili ar viņas ziņojumu par cīņu ap Okupācijas muzeja ēku ("Šedevru nevar uzlabot, to var tikai pazaudēt," reiz piebilda Ada Luīze Haksteibla) laipni aizstāja Jānis Lejnieks ar tēzi, ka glābiņš ir modernisma "rebrendings", un Gunāra Birkerta Nākotnes nams tam ir labs piemērs.
Man patīk, ka labu arhitektūru un kultūras mantojumu novērtē. Iekļūšana aizsargājamo pieminekļu sarakstā ir viens no autoritatīvākajiem veidiem, kā šī atzinība var tikt pausta, pat ja tā notiek bez profesionālas konsekvences. Par arhitektūras pieminekli joprojām nav atzīts arī Salaspils memoriāls. Sarakstā kā vēsturiska notikuma vieta atzīmēta tikai koncentrācijas nometnes teritorija. Valstiski tātad tikpat nozīmīga, cik kolhozniecisko 80. gadu Ikšķiles brīvdabas estrāde, pirmo drosmīgo atmodas aktīvistu pulcēšanās vieta. Es nevīpsnāju, arī šis fakts iet kopsolī ar pasaules tendencēm. Piemēram, reizē ar Ikšķiles estrādi par Norvēģijas kultūras pieminekli kļuva Mīlas karuselis, mazmājiņa kādā Oslo parkā, kurā slepeni pulcējas cita drosmīga un reiz vajāta kopiena – geji.
Ir skaidrs, ka visam mantojumam nevar piemērot vienādus kritērijus, bet lietpratēju uzdevums ir censties tos arī netrivializēt. Fiziskā objektā notvertais citas ēras Zeitgeist ir būtisks kritērijs, bet, piemērojot to populistiski, drīz var izrādīties, ka pieminekļa statuss ir tāds pats gadījuma rakstura skvoters kā tās teiksmainās Baltās un Melnās dāmas un Zaļās jumpravas, kuras apsēdušas visas pilis, muižas un baznīcas.