Budžet, grozies, bet pagriezies arī pret mums!

Mākslinieku gadījumā, no pārējas sabiedrības viedokļa it kā darbojas kaut kas diametrāli pretējs progresīvajam nodoklim: gribi būt gudrāks un ekskluzīvāks – nu tad mācies iztikt no nekā un proties būt trūcīgs un nomirt kā seno gadu klasiķim pieklājas. Piedāvāju salīdzināt VKKF finansējumu ar visiem Valsts pamatbudžeta ieņēmumiem dažādos gados (skaitļi atrasti Finanšu ministrijas mājaslapā): VKKF pirmais pilnais darbības gads ir 1999-tais. Visi Valsts pamatbudžeta ieņēmumi tad ir vien 1 414 534 845 latu, VKKF finansējums tad ir 2 750 000 latu, tas ir, aptuveni 0,2% no pamatbudžeta vai 1/500 daļa. Līdzīga procentuāla attiecība saglabājas vai būtiski pieaug visus tālākos gadus – augot pamatbudžeta ienākumiem, proporcionāli aug arī VKKF, piemēram – 2005. gadā – visi Valsts pamatbudžeta ieņēmumi plānoti 1 875 864 279 lati, VKKF saņem 5 722 673 latus – 1/325 daļu; vistreknākajā 2008. gadā Valsts pamatbudžetā plānoti 3 813 922 792 lati, VKKF finansējums ir 7 614 600 lati – tie atkal ir sākotnējie 0,2 procenti no pamatbudžeta – nekādu īpašo „treknību” treknajos gados VKKF neizbauda, toties nekad mazāk kā sākotnējā 1/500 daļu no pamatbudžeta nav. Tālāk gan sākas strauja proporcijas – VKKF pret visiem Valsts pamatbudžeta ieņēmumiem – katastrofāla samazināšanās, līdz 2011. gadā valsts pamatbudžeta ieņēmumi ir 3 269 756 726 lati, bet VKKF tiek tikai 2 411 433 lati, tas ir aptuveni 0,074% no pamatbudžeta – viena 1350-tā daļa (samazinājums vairāk nekā 2,5 reizes). Tā ir uzskatāma vājredzīga attieksmes maiņa pret mākslas un kultūras nepieciešamību valstī!Dzejnieks Ronalds Briedis savā 6. maija KD blogā Santīma literatūra aplēsis, ka "vienam nodokļu maksātājam Valsts atbalstītie kultūras procesi 2011. gadā kopumā izmaksājuši 91 latu, literatūras nozarei no šīs summas tikuši atvēlēti 39 santīmi, bet rakstniekiem – 1 santīms. Skaitļi, protams, aptuveni, jo nodokļos nomaksātās summas atkarīgas no katra ienākumiem un gada laikā veikto pirkumu un pakalpojumu lieluma. Kādam baņķierim rakstnieki izmaksāja arī 2 santīmus, bet sētniekam – pliku neko".Finanšu ministrs pirms pāris dienām radio izteicās, ka mēs šogad IKP rādītājos jau būsim atpakaļ pirmskrīzes līmenī, un nākamgad mūs gaida izaugsme. Nu, tad uz priekšu! Sakārtosim Kultūrkapitāla fondu. Tā neatkarība, šāds kultūras īpašais budžets nav nekas neiespējams, par to liecina argumentu trūkums no valdības puses. Manuprāt, ir tikai divi argumenti. Noklusējamais – tā ir neērtība valdībai, taču tā principiāli neatšķiras no tām pirmā brīža neērtībām, ar kādām saskaras cilvēki jebkurā darbā un profesijā, sākot pilnveidot darba apstākļus. Otrs arguments, bazūnējamais – nekādu specbudžetu kā treknajos gados, tad jau sāks prasīt arī citi – autoceļiem, demogrāfijai utt. Nu, un? Lai prasa! Ceļi ir jāuzlabo, demogrāfiskā situācija arī. Ja prot saimniekot, nauda sanāk visam: ceļiem, demogrāfijai, veselībai, sportam un kultūrai. Bet kāpēc ar mums šoreiz nevarētu sākt? Kāpēc ar mums vienmēr jābeidz? Visam jāpietiek. Un beidziet par to, ka rakstnieki tikai sev prasa naudu. Kad vienreiz komentētāji pamanīs likumsakarības starp  šodienas Latvijas un pasaules literatūru, kā arī ievēros uztveres un izpratnes līdzības mūzikā, literatūrā un mākslā Latvijā un vispār. Turpmāk atliek cerēt, ka mākslinieki neļausies sarīdīties savā starpā. Dziesmu svētkiem un Rīgai kā Kultūras galvaspilsētai, nav jājūtas kā grēkāžiem – naudas noslaucējiem tikai tāpēc, ka valdība nevar sakārtot Kultūrkapitālu pēc elementāra ziemeļu kaimiņu parauga. Abu augstāk minēto lielo svētku priekšā, šķiet, visiem būtu vieglāk, ja mākslinieki varētu paust atbalstu savai valstij, nevis paust nosodījumu. Ja valdība to saprastu, mūsu KKF atplauktu. Valsts arī.