Mazajā Zorģu bibliotēkā ir gaiši un mājīgi. Aiz loga – rāmi lauku dubļi un ziemas, drīzāk jau rudens šķietamā visa apstāšanās. No autobusa esmu nedaudz par agru un, gaidot aktrisi Māru Menniku, apskatu rokdarbnieku radošās idejas izstādē Mans tautastērps. Arī Mārai ir savs tautastērps, un esība folklorā ir neatņemama viņas dzīves ass. Laikam jau režisors Reinis Suhanovs labi zināja, ko darīja, pārsteigdams visus ar lēmumu uzticēt Eiripīda traģēdijas iestudējumā Mēdejas lomu vienam no Valmieras teātra gaišākajiem un labestīgākajiem cilvēkiem. Mārai ir savi droši spēka avoti. Viņu nevar tik viegli sagraut un izpostīt.
Māra Mennika sarunātajā laikā ir klāt, apsēžas pie galda un it kā teatrāli, bet tik netēloti saļimst uz sakrustotajām rokām un caur smaidu saka: "Oi, kā es esmu piekusi!" Gribētos laist atpūsties, bet abas labi zinām, ka nebūs jau tā "mierīgākā brīža".
Pazudušā dēla laikā ar Krustiņu – Krišjāni Strodu – sprieduši, ka principā jau var tehniskāk, mazliet sevi pasaudzējot un netērējoties tik ļoti. "Arī tā var nospēlēt, bet man tā nav interesanti. Es gribu darīt pa īstam un godīgi. Tad labāk vārtos grimētavā pa zemi, ciešu un plosu sevi," saka aktrise Māra Mennika, kura novērojusi, ka jauno aktrišu radīšanas mokas nav kļuvušas mazāk dramatiskas.
Par Roplainieti Māra Mennika 2023./2024. gada sezonā ieguva gada labākās aktrises godu. Mēdejas lomā viņu nepazīst pat miesīga meita.
Kā tu jūties pēc pirmajām divām Mēdejas izrādēm?
Mēs visi esam piekusuši. Pēdējais posms – divas nedēļas Kurtuvē – bija tiešām traks. Reinis [Suhanovs] ir ļoti konstruktīvs cilvēks, viņš visu ir izdomājis un pārdomājis. Viņš ļoti rūpējas par aktieriem. Tieši pēdējā svētdienā pirms pirmizrādes gāju uz Ievas [Puķes] lasījumu, un izrāžu vadītājs Ivars Vanags brīnījās – jūs nemēģināt svētdienā?! Es atbildēju – nē, Reinis svētdienās nemēģina. Pirmais gadījums – viņš nobrīnījās.
Reinis mums teica – pirmdienā jūs ejat pa saviem darbiem, un kad jūs būsit ar ģimeni? Es taisu izrādi par ģimeni. Tas ir tik skaisti. Viņš tiešām mācēja visu sastrādāt tā, ka tas bija iespējams. Reinis sacīja – jums ir jāatpūšas. Man mazākais puika jautāja – un tu atkal pa laiciņam atnāksi mājās?! Šausmas! Tāds viņam ir izveidojies priekšstats, ka mamma ik pa laiciņam atnāk mājās. (Smejas.) Reinis tiešām mācēja tā saplānot, ka līdz brīdim, kad mums vajadzēja iet iekšā Kurtuvē, aktieriski viss bija sastrādāts. Reinis sākumā teica – stāsts jau ir absolūti vienkāršs. Ir mīlestība, pilnīga laime, bet tad viens piekrāpj un otrs cieš. Pamatiņš ir tik vienkāršs, cik vien var būt. Tad, kad nāk klāt viss pārējais, jau vairs nav tik vienkārši.
"Var teikt, ka šī izrāde ir par sievietes iekšējo spēku, kas ir stiprāks par vīrieša ārējo spēku," – Māras Mennikas Mēdeja kopā ar Mārtiņa Liepas Aigeju. Scenogrāfe un kostīmu māksliniece Monika Korpa radījusi iespaidu, ka aktieri ir izkāpuši no kādas grieķu vāzes zīmējuma. Foto – Matīss Markovskis
Bet no ģimenes traģēdijas, divu mīlētāju agonijas jūs šo stāstu izaudzējat daudz vispārinātāku. Kādus valdziņus tev vajadzēja atrast sevī kā cilvēkā, lai piekļūtu Mēdejai?
Ieraugot pie dēļa, ka man iedalīta Mēdeja, nobālēju. Ko Reinis ir iedomājies – tieši kādā veidā es to varu izdarīt? Viņš mani veda ārkārtīgi gudri. Tas nebija tā, kā Pauls Krustiņam teica – ej pa taisno! Viņš mani veda pa kaut kādu apvedceļu, zinot, cik es esmu emocionāla un cik man tas varētu būt ļoti sāpīgi. Bērni, protams... Reinis mani visu laiku sargāja. Neļāva iekrist šķietami nevajadzīgos pārdzīvojumos. Prasīja – tu taču negribi divus mēnešus raudāt? Nē, es negribu. Man pat šķita, ka viņš bija mazliet kā Mēdeja, kas slepus mani aptina ap pirkstu. Pirms paša fināla viņš man pateica – nu, tagad tu vari ciest! Viņš bija nedaudz kā shēmotājs, ļoti racionāli domājošs, neļāva man jūtināties vai sevi sāpināt, vai līst iekšējos dziļos meklējumos. Viņš laikam gribēja mani izvest, cik vien iespējams sausām kājām. Protams, līdz brīdim. Tāpat notika arī Pazudušajā dēlā. Man visu laiku bija bail, ka, tā ejot, es nenonākšu tur, kur vajag.
Vai vari teikt, ka tev izdodas norobežoties no baisā stāsta?
Visu laiku varēju, bet tagad vairs nevaru. Brīžos, kad tuvojas visas smagās izšķiršanās, jūtu, ka nav vairs nekādas norobežošanās. Man pašai ir trīs bērni. Norobežoties ir neiespējami.
Mēģinu iztēloties, ko tu jūti finālā, stāvot ar asiņainajiem zēniem katrā padusē (hiperreālistiskas lelles), kuri visu izrādes laiku netieši ir bijuši sadzirdami caur spēles laukumā uzsperto futbola bumbu un klaigām fonā.
Baisa sajūta. Reinis tieši par tām pēdējām sekundēm man teica – lai Krilovs gavilē! (Smejas.) Ja es domāju par visiem darba gadiem, šis man ir bijis viens no sarežģītākajiem uzdevumiem. Tāda man bija arī Vasas Žeļeznovas loma, kad Felikss Deičs taisīja Dzimtu. Viņš tik prasmīgi mani izveda, tur pat bija vieglāk. Man jautā: kas ir grūtāk – Roplainiete vai Mēdeja? To nevar salīdzināt. Man visu laiku šķita, ka tomēr Roplainiete, jo tas ir vēl daudz personīgāk. Mēdeja no manis kā Māras tomēr ir daudz tālāk. Finālā man ir sajūta, ka es ar abiem bērniem esmu iznirusi no jūras un tagad grimstu atpakaļ. Ļoti mistiska, vārdos neizsakāma sajūta.
Vai tu varēji kaut ko paņemt no Roplainietes Mēdejas lomai? Vai gada labākās aktrises tituls tev radīja spiedienu?
Jā, spiedienu tas radīja. Šķita, ka visi gaida Mēdeju, kas nu būs?
Kā tu plosīsies?
Jā. Vai es tikšu galā? Man pašai bija svarīgi, vai nepievilšu Reini. Mēģinot bija diezgan smieklīgi brīži. Bija aina ar Aigeju, kurš ir Mārtiņš Liepa, un Reinis saka: kā tu turi to savu himātiju?! Teicām – Reini, tu Roplaiņu pāri mēģini padarīt par kaut kādiem aristokrātiem? Mārtiņš tur pinas un pinas, un nesanāk. Nē, Roplainiete ir ļoti tālu no Mēdejas.
Reinis man mēģinājumu sākumā norādīja, ka šī Mēdeja nebūs cietēja, bet cīnītāja. Mēdeja visu laiku ir kā jūras viļņos – nolaižas līdz pašam dibenam un ceļas atkal.
Kā tev palīdzēja visi pārējie izrādes elementi – Monikas Korpas scenogrāfija un kostīmi, Jēkaba Nīmaņa mūzika, Lindas Mīļās horeogrāfija?
Ļoti palīdzēja Reiņa pieeja, vairākus mēģinājumus es pat īsti neapzinājos, ko viņš dara. Man bija jāuzkāpj uz galda, un visi man gāja apkārt un slavināja. Pa logu vēl redzēju, kā lido putnu kāsis, un viss bija tik skaisti. Pēc tam viņi mani nesa uz rokām, nometa uz paklāja, sāka spļaudīt un zākāt pēdējiem vārdiem. No debesīm līdz ellei. Reinis man ļāva dažādos veidos to piedzīvot. Viņš lēnām, lēnām uz to veda. Mīlestība uz bērniem šeit arī ir pilnīgi kaut kas cits. Man ir ļoti grūti par to visu runāt. Tāda sajūta, ka esmu iemesta kaut kādos notikumos, un neticamā kārtā nespēju izkļūt. Mēdeja ar savu spēku mani izveda. Ir aina, kurā viņa ir zemē kā pēdējā lupata, bet pēc tam sēž tronī. Var teikt, ka šī izrāde ir par sievietes iekšējo spēku, kas ir stiprāks par vīrieša ārējo spēku. Ko sieviete citādi tādam valdniekam var padarīt? Būtībā – neko. Viņa aptin vienu ap pirkstu, otru, trešo, pat vīru, kas viņu pazīst tik ilgi. Tas laikam ir tas slēptais sievietes spēks.
Varbūt labāk to neatmodināt un neuzzināt, uz ko tas spējīgs.
Jā, jā, tas gan. Vīrieši paši neapzinās, ko viņi izdara ar saviem gājieniem.
Kā tev palīdz grieķu tērpi, autentiskās frizūras, kroņi, apmetņi, dunči un citi rekvizīti?
Protams, ļoti palīdz. Tad, kad Monika man parādīja skices, šķita – kā tas vispār iespējams?! Es nekad nebiju strādājusi ar Moniku. Viņa ir tik iejūtīga un uzmanīga, rūpējas par katru detaļu. Viņa man nāk klāt un saka – atceries, ka trīs bizītes ir tai pusē, trīs – tai pusē un divas – uz aizmuguri.
Viņai katra detaļa ir ļoti svarīga un pārdomāta. Arī parūkas, tērpu nianses. Redzēju bildēs no malas, ka mēs tiešām izskatāmies kā skulptūras. Scenogrāfija arī ir tik spēcīga. Tad, kad baseinā sāk plūst Mēdejas asaras... nujā... Man ir sajūta, ka esmu bijusi kādā milzīgā notikumā, no kura tagad esmu izgājusi ārā, bet tūlīt būs atkal jāatgriežas. Vaicāju Elīnai Vānei – kā tu juties pirms Raudupietes? Viņa teica – tā, ka gribētos aizbēgt. Man ir tieši tāda pati sajūta. (Smejas.) Interesanti arī, ka mājās ir šausmīgi bail, negribas un ir slikti, bet aizeju uz laukumu, un iestājas kaut kāds miers. Reinis māk ansambli tik ļoti saliedēt, ka mēs esam kā ģimene. Visu mēģinājuma laiku Reinim līdzās kā tāda Ertnerīte bija horeogrāfe Linda Mīļā. Viņa saprot Reini no pusvārda. Linda bija visos mēģinājumos. Viņa visu laiku teica – lai tikai neizskatās pēc dejas. Viņa ļoti labi iekļaujas režisora redzējumā ar savējo. Viņa netaisa atsevišķus numurus.
Kādā intervijā atsaucies uz Elīnas Vānes teikto, ka Rihards Jakovels ir partneris, ar kuru var spēlēt "aizvērtām acīm un atmuguriski". Kā jums izveidojās partnerība kā Mēdejai un Jāsonam, kuram vienam otru jāienīst uz dzīvību un nāvi?
Man ir tieši tāpat. Rihards vienkārši ir tāds cilvēks, ar kuru būt uz skatuves ir ļoti viegli. Rihards visu laiku prasa – tikai saki, kā tev labāk, ko tu gribi. Viens no Reiņa vingrinājumiem bija tāds, ka Rihards mani aizsietām acīm aizveda no teātra līdz tiltam. Runājām par bailēm, kaut kādām savām sajūtām, un man pilnīgi nebija sajūtas, ka man ir ciet acis. Es prasīju Rihardam – mēs tagad ejam pa ceļu? Nē, pa šauru taciņu gar Gauju. Tu tik ļoti uzticies tam cilvēkam, ka vari būt jebkur. Atpakaļceļā bija otrādi, es vedu Rihardu, un viņam arī bija tieši tāpat. Tā ir liela laime, ka ir tāds partneris.
Paradoksāli, ka šī īpašā saskaņa jums nepieciešama, lai nospēlētu kaut ko gluži pretēji.
Jā. Reinis teica – lai mēs parādītu otru pusi, sākumā mums ir jāpiedzīvo liela mīlestība, citādi – nebūtu, no kurienes krist.
Kas tev bija nepieciešams, lai nospēlētu Mēdeju? Saprast viņu? Attaisnot?
Protams. Mēģinājumu iesākumā mums bija debates. Vienā brīdī es biju tajā pusē, kas viņu attaisnoja, otrā – tajā, kas apsūdz. Tas bija ļoti interesanti. Vienu brīdi šķita, ka spēju Mēdeju attaisnot vispār bez jebkādām iebildēm, pēc tam atkal, ka tas vispār nekādā veidā nav attaisnojams. Kāds sacīja – Mēdeja nav tāda, kas šaubās. Es galīgi nevarētu teikt, ka Mēdejai nav mātes instinkta. Mēs daudz par to runājām. Varbūt Reinis mani mēģināja uz to vedināt, lai man būtu vieglāk. Es apzinos, ka nāks Kreonta pulks un iznīcinās bērnus daudz nežēlīgāk.
Man šķita, ka šis Mēdejas motīvs tavā interpretācijā nešaubīgi ņem virsroku. Aizdomājos par lasītiem gadījumiem XX gadsimta karu vēsturē, kad sievietes nogalināja savus bērnus, lai viņi neciestu vēl briesmīgākas mokas no svešām rokām.
Ļoti precīzi. Tieši tāds ir mans iekšējais pamatojums, kāpēc es to izdaru. Manī visu laiku bija cīņa, nesapratu – atriebe vai bērnu glābšana. Var jau būt, ka tās ir pašas Mēdejas svārstības. Daudzas sievietes arī šodien domā, kas būs ar bērniem, ja, nedod Dievs, nāk iekšā krievi vai kas. Cik daudz nav dzirdēts, ka mātes ir nogalinājušas savus bērnus vilcienā uz Sibīriju... Iekšēji sev jautāju, vai es to spētu izdarīt ar saviem bērniem. Kādam ir jābūt spēkam? Nezinu, kā Jāsons nolasās no malas – vispirms viņš grib, lai es dotos trimdā ar bērniem, un viņam viņus nevajag, tad, kad piedāvāju viņus audzināt, Jāsons sāk minstināties, bet tad, kad es nogalinu, viņam pēkšņi bērnus vajag. Vīrieša domāšana. (Smejas.) Paldies Dievam, ne visu. Mēdejas izšķiršanās monologā domāju arī par to, ka gribu pārcirst Jāsona dzimtas saknes, un sajūtu Mēdejas saikni ar dievībām, viņas lielumu. Šajā lomā ir tik daudz plūsmu. Kad esmu uz skatuves, saprotu, ko daru, bet, kad mēģinu pēc tam analizēt, nevaru vairs vārdos pateikt.
Tu intervijās vienmēr saki, ka vēlies cilvēkiem dot gaismu un prieku, atklāti iestājies par kvalitatīvu komēdiju nepieciešamību. Ne Roplainiete, ne Mēdeja nav saistāma gluži ar burtisku prieka nešanu, varbūt drīzāk – spēka. Kā tu atrodi sevī attaisnojumu nākt pie skatītāja ar drāmas un traģēdijas pieredzi?
Man ir tas niķis, ka man katrā lomā gribas atrast komismu. Roplainietē man tas izdevās vairāk. Mēdejas lomā to izdarīt bija diezgan grūti.
Kaut ko tomēr atradi?
Kaut ko tekstuāli, bet ļoti minimāli. Kolēģi skates izstādē uztvēra. Tur ir teksts, kad es Aigejam saku, ka palīdzēšu kļūt par bērnu tēvu un pats mirsi laimīgs... vecumā. (Smejas.) Man vienmēr gribas kaut ko atrast. No studiju laikiem man bija sapnis spēlēt Indrānu māti. Nospēlējot Roplainieti, man jau ir sajūta, ka esmu nospēlējusi arī Indrānu māti. Par Mēdeju ne brīdi nebiju sapņojusi. Iespējams, es šai lomai tieku vieglāk cauri tāpēc, ka kolēģi ir tik liela pleca sajūta! Man nav sajūtas, ka cīnos viena. Kopā ar Diānas Kristas Stafeckas un Elizabetes Miltas kori esam kā trīsvienība. Varbūt kāds gaismas stars no šīs izrādes ielīst arī sievietēs, kuras varbūt ne tik lielā mērogā, bet arī pašas ir cietušas no saviem vīriem. Un tādu ir ļoti daudz.
Izrāde, līdzīgi kā Pazudušais dēls, ir ļoti ansambliska, katrs zobratiņš griežas savā vietā.
Vai ne? Tāpēc man nav tik lielas izmisuma sajūtas. Ja kļūst grūtāk, paskatos uz Diānu un Elizabeti. Viss labi, viņas ir ar mani. Man pašai no Mēdejas ir nevis gluži bail, bet liela pietāte. Es ar viņu savienojos, tad atkal atvienojos. Man tiešām ir sajūta, ka viņa ir dieviete, kaut kas, kam varbūt nemaz nedrīkst pieskarties.
Vai tev šajā lomā vairāk vajag garīgu vai fizisku spēku?
Kad jūnijā uzzināju, ka man būs jāspēlē Mēdeja, Reinis man uzdeva stiprināt ķermeni. Viņš teica, ka galvenokārt tas ir tādēļ, lai fiziskais ķermenis kalpotu kā aizsargbruņas tam, kas man būs jāpārdzīvo emocionāli. Horeogrāfe Linda Mīļā man atrada brīnišķīgu fizioterapeiti Diānu Stupeli, kura ar mani ļoti pacietīgi un iedvesmojoši strādāja līdz pēdējam brīdim. Savukārt Sandim [Rungem] Reinis uzdeva iemācīties virpot, viņš to ir brīnišķīgi izdarījis. Es, protams, gāju arī uz baseinu, kamēr mums vēl nebija kopīgās peldēšanas. Peldu, peldu, vienā mirklī apnīk, tad es vizualizēju, ka blakus stāv Reinis un skatās. (Smejas.) Tas deva spēku turpināt. Nezinu, kur viņš ņem enerģiju, viņam tās ir pāri malām. Viņš trīs reizes mēģinājuma procesā mēģināja mani nožņaugt, laikam jau ne bez iemesla. Man ļoti vajag režisoru. Pat ja viņš žņaudz, viņš mīl.
Tu esi nodarbojusies arī ar aktīvo tūrismu, kalnā kāpšanu, tāpat pieredzējusi smagus lauku darbus, folkloras pulciņa laikā dzīvojot un strādājot īstā lauku saimniecībā. Vai šī pieredze arī bija atmodināma un izmantojama Mēdejai?
Tu zini vairāk par mani nekā es pati. (Smejas.) Jā, kalnā kāpšanas un tūrisma pieredze man palīdzēs visu mūžu. Trenerei, kas tagad jau ir mana draudzene, teicu – man nevajag iet zemessardzē, tu jau mani esi apmācījusi, man vēl tikai jāiemācās šaut. Citādi emocionāli esmu sagatavota visbriesmīgākajām dzīves situācijām. Šāda veida lomās tas neapšaubāmi palīdz – pilnīgi nekas nav neizdarāms!
Tu esi daudzpusīgs cilvēks, kādreiz varbūt esi apsvērusi ideju mainīt profesiju? Laikam piederi vēl pie paaudzes, kas teātrī ieiet "uz mūžu".
Es Valmieras teātrī esmu kopš 2001. gada. Oficiāli kopš 2003. gada, bet skaitu no Tumšajiem briežiem (Māra Ķimele Māru kā studenti uzaicināja pusaudzes Rias lomai – U. A.). Visu šo gadu garumā man ne vienu reizi nav bijis atlūguma garastāvoklis. Ir kolēģi, kuriem tas ir diezgan bieži. Atkal atlūguma garastāvoklis – vilks baltu kreklu un nesīs atlūgumu. Mēdeja bija pusceļā, kad man arī pirmo reizi tā bija. Nevis tāpēc, ka man nepatiktu teātris. Varbūt atbildība Reiņa priekšā? Man likās – es vienkārši to nespēšu! Tas manā profesijā man bija kaut kas pilnīgi jauns. Tā nebija koķetērija. Šīs domas mani nobiedēja. Atceros, ka Sprīdītī par Pamāti raudāju, ka nevaru to izdarīt, bet tur man nebija atlūguma sajūtas. Mēdejā vienā brīdī nobijos pa īstam. Es tagad mammai teicu – jānokrāso sirmie mati! Viņa sacīja – nav jēgas, tāpat tūlīt sāksies Pazudušā dēla izrādes. (Smejas.)
Kad ir jau tik daudz un intensīvi strādāts, kā dabūt jaunu elpu gan profesionāli, gan tīri cilvēciski? Lai nebūtu noguruma pašam no sevis? Vai tu esi ar šādām sajūtām un pārdomām saskārusies?
Jā, esmu. Teātrī ienāca jaunais kurss, kas arī vairs nav pavisam jaunie. (Smejas.) Tas mūs visus uzprišināja. Viņi nāca ar savu spēku un iedeva spēku arī mums. Līdz ar to mēs sajutāmies tādi paši kā viņi. Nevienu brīdi man nebija sajūtas, ka skatos uz viņiem kā pieredzējusi kolēģe. Man arī Niks (Māras Mennikas vīrs Niks Ērglis – U. A.) vienmēr ir teicis – nekad nepazaudē studenta domāšanu. Vienmēr ej līdz galam, lai neieietu kaut kādā rutīnā. Tieši pirms Mēdejas ģenerālmēģinājuma atradu savu papīru kaudzīti, kurā bija klade no studiju gadiem, kad Ieva Struka mums mācīja teātra vēsturi. Tur bija pārdomas par Jāņa Samauska Fatālistu. Tāda ideāliste, bet tās domas ir tās pašas, kas manī ir. Ievai apakšā bija kolosāla piezīme: "Māra, es tev iesaku pārlasīt šo darbu pēc 5, 10, 20, 25 un 30 gadiem." Ir pagājuši tie 20 gadi, un es lasu ar baudu, un secinu, ka pamatos mani uzskati nav mainījušies. Protams, ir kaut kādas lietas, kas ir apbružājušās.
Vari minēt kādu ideālisma paraugu no saviem studentes pierakstiem?
Aktieris nedrīkst sevi saudzēt, visā ir jāiet līdz galam, sevi ir jāplosa un jātiecas uz augstāko ideālu, nedrīkst sevi žēlot, nedrīkst iestāties rullēšana – it kā skaļas tēzes, bet būtībā pamatlietas. Pirmajos gados, iestājoties aktieros, tu domā, ka tikai tā dzīvosi. Biju arī rakstījusi, ka man nebūs bērnu un ziedošos teātrim. Taču es saprotu, ka tieši bērni ir mani bagātinājuši. Īpaši to izjutu, strādājot pie tādām lomām kā Vasa Žeļeznova, Roplainiete un Mēdeja.
Pastāsti, lūdzu, noslēgumā, kāpēc mēs sarunājamies Zorģu bibliotēkā?
Tad, kad vakar [14. decembrī] beidzās otrā Mēdejas pirmizrāde, man bija ļoti grūti iedomāties, ka pulksten desmitos es Rūķa tēlā gulēšu Iecavas ābeļdārzā, ēdīšu konfektes un metīšu ārā konfekšu papīrīšus (smejas). Tā bija tāda brīvības sajūta! Tieši šobrīd tas bija tik ļoti nepieciešams. Es vienmēr lūdzu pirms tam pastāstīt kaut ko par katru bērniņu, kas man kā Rūķim būtu jāzina. Piemēram, Ralfs pārāk ilgi ģērbjas vai Ūve neēd putru utt. Braucot pie viņiem, pa ceļam mēģinu par to domāt, atcerēties. Domas visu laiku vēl par Mēdeju. Viss, stop! Uzliku Rūķa cepuri, paskatījos spogulī un pateicu sev, ka tagad es esmu Rūķis. Te man nevajag režisoru, varu darīt, ko vēlos, – kaut vai rakt ārā no zemes kaut kādas maizes doniņas un ķiplokus un teikt, ka tas ir jāēd, lai būtu spēks. Vienmēr ir ļoti skaists nobeigums. Es atvedu no Ugandas bungas. Katrs bērniņš iečukst tajās savu kvēlāko vēlēšanos, ko viņš ļoti, ļoti grib. Tad es saku – tagad trīsreiz piesit, ej prom un neatskaties. Tajās bungās man ir bērnu vēlēšanās. Parasti to dara arī audzinātājas. Bet man ir sajūta, ka rokās turu milzīgu bagātību, un tā jau arī ir.
*Paldies Māras Mennikas draudzenei Laurai par iespēju noturēt interviju Zorģu bibliotēkā.