Īsumā: vadošā pētniece (vārdu neminēšu) no LU Sociālo zinātņu fakultātes savā atzinumā apšauba J. Kronberga, A. S. Gailītes un P. Bankovska darbu māksliniecisko kvalitāti un aicina to vietā izmantot darbus, kuriem piemīt arī literārā vērtība. Savukārt, kāda skolu psiholoģe visvairāk sašutusi par Anšlava Eglīša un Gundegas Repšes darbu fragmentiem. Nobeigumā viņa secina, ka mācību grāmata nav piemērota devītās klases skolēniem, tā neveicina būtisku pozitīvo vērtību veidošanos un neatbilst Ministru kabineta noteikumu nr. 1027 apakšpunktiem 2.2.4. - «sekmēt izglītojamā atbildīgu attieksmi pret sevi, ģimeni, sabiedrību, apkārtējo vidi un valsti»; 3.3.1. - «veidot priekšstatu un sapratni par galvenajiem dabas, sociālajiem un ilgtspējīgas attīstības procesiem, morāles un ētikas vērtībām».
Baisi, ka pat cilvēkam ar psihologa izglītību birokrātiskais dialekts ir nomācis spēju saprast literāru valodu. Lūk, fragments no recenzijas: «Kā lai oponē pusaudzim, ka izglītība ir nepieciešama viņa intelektuālai attīstībai, ja vairāki grāmatas tekstu varoņi noliedzoši izsakās par skolu, izzinošām darbībām, piemēram, (1) «Šīs sasodītās bibliotēkas! Tās padara cilvēkus par garīgiem un miesīgiem kropļiem!» (A. Eglītis, Bezkaunīgie veči); (2) «Kāpēc ir jāmācās un jāstrādā, ja es tā vai tā nosprāgšu?» (G. Repše, Alvas kliedziens).
Ko lai saka - manipulēšana ar atsevišķiem, no konteksta izrautiem teikumiem nepiestāv pat Izglītības ministrijas ekspertam. Vārdus no pirmā fragmenta saka hipijs Indulis, nesastopot mājās Blāzmu, kura ir aizbraukusi uz bibliotēku. Šķiet, recenzentei patiktu, ja A. Eglīša varonis aši sublimētu savu sašutumu pozitīvās emocijās un izpaustos apmēram šādi: «Cik jauki, ka Blāzma pilnveido sevi bibliotēkā, bet manas sīkās, egocentriskās iegribas lai iznīkst.»
Vai tiešām skolas psiholoģes acīs 15-16 gadu veci jaunieši nav apveltīti ar humora izjūtu un visu uztver burtiski? Spriežot pēc ekspertes aizrādījumiem, nav tālu līdz viedoklim, ka pusaudžus vislabāk audzināt mucā un barot pa spundi ar sacukuroti pozitīviem tekstiem, jo realitāte, kas par nožēlu tiek atspoguļota arī literatūrā, nāk bērnam tikai par skādi. Izlasot fragmentu no G. Repšes darba, psiholoģe nez kādēļ nepieļauj, ka eksistenciālais jautājums - «Kāpēc ir jāmācās un jāstrādā, ja es tā vai tā nosprāgšu?» - ir ne tik daudz noliedzošs, cik attīstību veicinošs. Tas daudziem pusaudžiem ļauj paraudzīties uz sevi no malas un labāk izprast sevi.
Vai tad dzīves jēgas meklējumi, īpaši jaunībā, nav normāla prakse, pat nepieciešamība?