No tā visa esmu noguris – kad atveru jūtūbi, iznirst nebeidzamie krītošie droni Ukrainas laukos, ziņu portālos atkal Tramps ar oranžu seju un sabiedrību šokējošiem jaunumiem. Progresīvā pasaule skurinās, bet vairs nav interesanti ne lasīt jaunievēlētā prezidenta vārdu pērles, ne šausmināties par viņa favorītiem. Tas viss jau ir bijis.
Tikko bija vasara, bet jau esmu noguris no lietainā un drēgnā novembra, no svētsvinīgi sērīgās Neatkarības dienas un ziedu nolikšanas ceremonijas, kas nekad nemainās: nopietnas sejas, viegli bēdīga mūzika un štrausiņi melnos ādas cimdos tērptās rokās. Un tas dubļainais mauriņš pie Rīgas pils mūra, kur Lāčplēša dienā liek svecītes, samērcēja man kājas. It kā jau visi zina, ka tur būs miljons gaismiņu, bet uztaisīja tā, ka vietas pietiek dažām vidusskolas klasēm. Liku savas liesmiņas pie Daugavmalas margām, tur vismaz var netraucēti selfijus uztaisīt un nav jābaidās, ka spožās sveču actiņas pārvērtīsies nežēlīgā liesmu jūrā.
Rudenī esmu kļuvis jūtīgs pret skaņām, mani tracina asi dzelošie pīkstieni, kas ir dzirdami, kad produkti tiek skenēti veikala kasēs. Manā mazajā lauku veikalā nekas nepīkst – pārdevēja klusi uzklabina cenu –, bet lielajā pilsētas bodē – kā liec burku pie skenera, tā tev šprice ieduras pakaļā un trīsas novibrē cauri visam ķermenim. Katrs nākamais sieriņš kā adatas dūriens – un tā katru dienu. Ceru, ka šī skaņa nākamajām paaudzēm būs tikpat neizdibināma un sveša kā šīsdienas jauniešiem gadsimta sākuma interneta pieslēgšanās signāls. Tie bija tādi plinkšķoši trokšņi, kas mijās ar elles šņākšanu, taču vienlaikus tā bija laimīga skaņa, kas apliecināja pievienošanos pasaules tīklam.
Visvairāk esmu noguris no "rīliem", kas mani ievelk telefonā, kad vēlos apskatīties kādu ziņu sociālajos tīklos. Jau paspējis aizmirst, kāda ziņa bija jāizlasa, toties esmu redzējis, kā baļķvedējs iegrimst dubļos, cik smieklīgi indietis ved banānu kaudzi uz motorollera, kā riteņbraucējs ieskrien kokā un kā viens idiots, biedējot līdzbraucējus, tēlo ķērcošu dinozauru metro. Aktīvi progresējošs "breinrots", tā to laikam sauc. Smadzeņu puve. Taču vismaz man rādās tas, kas patīk, – visu dienu varu skatīties, kā neveikli riteņbraucēji stulbās pozās lido pāri stūres ragiem.
Un tā neizlasītā grāmatu un žurnālu kaudze uz palodzes un pie gultas arī mani sākusi tracināt. Tajā mēdz pazust dokumenti, pieraksti ar izšķiroši svarīgām eksistences atziņām, plāns labākai dzīvei, vingrošanas pamācības un skaisto skatu bukleti no ceļojumiem. Kad tā kaudze sagāžas, apakšējo kārtu aizvedu uz laukiem, un krāvums sāk augt no jauna. Iesāktos lasāmgabalus cenšos atlikt virspusē, bet diemžēl ir jāatzīst, ka breinrots dara savu un tie nesaņem tādu uzmanību kā dinozaurs metro vagonā.
Tomēr ir lieta, kas nebeidz iepriecināt rudens drēgnumā, – tie ir sarkanbaltsarkanie ēdieni. Kā tik mums nav! Ķiršu un Indijas riekstu deserts Latvijas krāsā, gaisīgais zefīra, dzērveņu un rupjmaizes kārtojums Latvija, krāsnī ceptas bietes ar maskarpones krēmu, sārti ķīseļi ar putukrējuma strīpiņu, siļķe kažokā un kažoks bez siļķes. Sarkani strīpainas kūkas, bumbiņas ar baltiem galiņiem – un tā bez gala. Kulinārajā ziņā ar karogu mums noteikti ir paveicies. Un lai igauņi skauž – zilus ēdienus nevienam neiebarosi!