Tumsai piemīt kaut kas lēns un svinīgs kā Rolāna Barta Sēru dienasgrāmatai, kurā viņš pēc mātes nāves katru dienu pieraksta savas iekšējās sajūtas, kā mērīdams skumju līmeni sevī, aprakstīdams sēras kā zosādu, sasaluma stāvokli, pret kuru palīdz vienīgi siltums, bet cilvēks uzsilst lēni. Cilvēks ir aukstumam paklausīgs.
Ja pavadi pēdējo rudens mēnesi galvaspilsētā un no tās neizbrauc, rodas pavisam cita laika izjūta. Cits rudens. Pilsētā cilvēki ir aizņemti ar cilvēkiem, redzei un dzirdei iestājas pārslodze. Kāds dzīvnieku uzvedības pētnieks reiz ir teicis, ka cilvēki visu dzīves laiku pavada, cits no cita baidoties un uzmanoties – naktīs aizslēdzot durvis, kafejnīcās ieņemot stūra galdus, tramvajos lasot avīzes un skatoties savā telefonā, braucot mašīnās, nēsājot saulesbrilles. Baiļu pazīmes varētu uzskaitīt bezgalīgi. Blīvi apdzīvotas vietas ir nemitīgi skatienu krustojumi, un cilvēks izmanto jebkuru ainavu, kurā nav cita cilvēka, lai novērstu skatienu un atpūstos no redzes hipertonijas. Dažkārt šķiet, ka cilvēki ir radījuši pilsētas, lai tajās nemitīgi apmaldītos. Tāpat kā pilīs bezgalīgi garie koridori pastāvēja tādēļ, lai, pārvietojoties no vienas pils zāles uz otru, varētu paspēt padomāt.
Padomāšanai mazāk vietas ir atvēlēts lielveikalos. Vēl pirms kārtīga sala draudiem kādā nedēļas nogalē devos uz tirdzniecības centru Alfa, lai tur iegādātos ziemas mēteli. Pretēji cerībām tramvajā palasīt grāmatu visu ceļu no Barona ielas līdz Alfai nostāvēju kājās pie vienīgās brīvās vietas, kuru ik pēc divām pieturām ieņēma cits pensionārs vai pensionāre. Sabiedriskais transports ir arī laba vieta, kur lasīt cilvēkus, neuzkrītoši noklausoties viņu sarunas un vērojot, kā viņi cenšas ar skatienu atrast kādu ainavu, kurai priekšā nav nostājies cits cilvēks. Pāris pēdējās pieturas vēroju kādu kundzi, kura turēja sarkanas kļavas lapas un bija aizvērusi acis, it kā vēlēdamās pēc iespējas ilgāk sevī noturēt kokus.
Kad ieejam lielveikalā, mūsu maņas mirklī tiek apstrādātas – acis apžilbina nedabīgi spoža gaisma, dzirde tiek pakļauta aktīvai popmūzikai, un elpu aizsit sauss, karsts gaiss. Lielveikalos cilvēki cits citu neredz, skatieniem uzbrūk lietas. Toties man divās Alfā pavadītajās stundās tā arī neuzbruka neviens mētelis, kurš man patiktu. Vismaz pusstundu pavadīju, meklēdama izeju no lielveikala. Tajā izvietotās kartes man daudz nepalīdzēja, un uz mirkli pat šķita, ka lielveikala ēkas izkārtojums ir apzināti būvēts kā bezgalības zīme, lai nabaga patērētājs, tajā maldoties, nejauši iegādātos pēc iespējas vairāk.
Divas reizes izejot pa apli un nonākot pie vienas un tās pašas eklēru kafejnīcas, es noguru, apsēdos un apēdu eklēru. Uz brīdi mani pārņēma sajūta, ka visi meklē izeju no lielveikala, un es pat nespēju iztēloties, kas te notiktu ārkārtas gadījumā. Turpināju vērot cilvēkus, un izjutu skumjas, jo neapzināties, ka ikdienā esi kapitālisma holokausta upuris, ir ārkārtas gadījums. Kad pēc tam beidzot atradu izeju, mani pārņēma ilgas pēc kokiem un meža. Cilvēkiem nepiestāv steiga. Tomēr viņi steidzas.
Cilvēkiem nepiestāv bailes. Tomēr viņi baidās. Varbūt šajā kapitālisma holokaustā nav skumjāku cilvēku par pārdevējiem, kuru rokās ir viss laiks, kas viņiem nepieder. Un, domājot par tumsu, viņi ilgojas pēc gaismas.