Viss pavasaris, sākot ar pūpoliem, sniegpulkstenītēm līdz narcisēm, tulpēm un beidzot ar jasmīniem pirms Jāņiem, pagāja, vērojot dabas atdzīvošanos kopā ar mammu, kuras vēderā spārdās bērns. Gandrīz katrā vizītē es dzirdēju, kā blakus kabinetā citām slimnīcā ievietotām sievietēm ārsti klausās viņu bērnu sirdspukstus. Tie bija skaļi un ļoti ātri. Paspēju pierast, redzot ievedam čokurā savērptas sievietes ar lielu vēderu, un bijīgi parauties maliņā, kad bāla un apjukusi mamma nes tikko slauktu pirmpienu uz intensīvās terapijas nodaļu. Tur pie visādiem verķiem ir pieslēgta vārga, par daudz agri piedzimusi vai turpat dušas kabīnē izkritusi dzīvība.
Ir grūti, gandrīz neiespējami runāt par šādu pieredzi, jo tas paceļ biezu un smagu paklāju, zem kura atklājas noklusētie stāsti par bērniņa gaidīšanu, par mēnesi vai vairākiem, kas pavadīti asiņojot, par laiku, kad laimes sajūta mijas ar apdullinoši skaļu izmisumu.
Es redzēju, kā agri no rīta, ap saullēktu, pēc ķeizargrieziena no mammas izņem dēlu, apmazgā to un uzvelk galvā mazu, siltu cepurīti. Iemidzinātā mamma vēl palika ārstu apkopē, kad manās rokās ielika mazu, siltu sainīti un es devos ar viņu pirmajā pastaigā – uz intensīvās terapijas nodaļu. Dienas vidū māsiņa mācīja mammai slaukt pienu un ātri aizsteidzās iedot bērnam pirmās pāris lāses medainā, treknā pirmpiena.
Mamma savu dēliņu redzēja tikai vienu dienu. Pie viņa vaiga mēs pieskārāmies tikai reizi, un es biju pārsteigts par to, ka zinu šo sajūtu; tieši tā pirksti jūt pieskārienu pie tauriņa spārna. Ap saulrietu viņš aizgāja, lai ātrāk par mums pārējiem pārvērstos atpakaļ par zvaigžņu putekļiem. Pēc dienas mūža garumā es aptiekā meklēju tabletes, kas mammai apstādina piena veidošanos krūtīs.
Kad atnācu saņemt urniņu ar pelniem, plauktā stāvēja vēl dažas – tādiem pašiem bērniņiem ar ādu taurenīšu spārnu maigumā. Un, kad parakstījos žurnālā par pelnu urnas saņemšanu, ievēroju, ka žurnāls ir biezs un mans paraksts ir kārtējais šajā mēnesī. Tik vien paspēju nodomāt, ka ne tikai mēs, arī citas mammas Jāņu vakarā domās nevis par pīrāgiem un ugunskuru, bet par pasaulē skaistāko vietu, kur izkaisīt sava bērna pelnus.
Šis notikums man ir atslēdzis durvis uz tādu kā slepeno brālību, kas apvieno cilvēkus ar līdzīgu pieredzi. Savus stāstus man ir uzticējuši cilvēki, kuri savu pieredzi glabā aiz trejdeviņām atslēgām, jo ir pārāk sāpīgi par to runāt. It sevišķi tad, kad saviesīgos pasākumos klāt pienāk viegli iereibušas tantes un onkuļi un gādīgi ierosina: "Klau, tev beidzot vajadzētu bērniņu…" Mamma noslāpē sprādzienu sevī, norij asiņainu vīna malku un sāk runāt par kādu vērtīgu mākslas izstādi.
Šogad Mātes dienā es vēlos apsveikt visas tās mammas, kuras neairējas kopīgajā dzīves laivā vienā ritmā. Tās mammas, kuras ir gaidījušas bērniņu īsu brīdi, redzējušas savu bērnu tikai vienu dienu, kaut vai tikai stundu.
Vietā, kur noglabāta pelnu urna, rudenī iestādījām baltu ceriņu. Zaķi, nelieši, ziemā to bija kārtīgi apgrauzuši, tā ka no ceriņa pāri palicis tikai miets. Apskatījos tagad, un šis plikais miets dzen jaunus pumpurus. Dzīvība tomēr ir ļoti stipra.
Paldies!