Haoss aizmugurē

Reti saulainā dienā ar draudzeni gribējām apmeklēt Viļaku, Baltinavu un Kārsavu, dienas plāns raiti pildījās, bet tikai līdz vietai, kur šosejas vidū bija izbērta smilšu krava. Aiz tās svaigi klātais asfalts ar visu ceļa uzbērumu bija pazudis baisā nogruvumā. Pēc ellīgas lietusgāzes eksplodējušais strautiņš ceļmalas barjeras bija pārvērtis ļenganos makaronos un betona caurteka aizpeldējusi pārsimt metru tālāk. "Līdzīgi kā dzīvē," es prātoju. "Tavs ceļš iet līkumu līkumiem, bet tad vienā brīdī pārtrūkst… Tomēr, šķērsojot Stiksas upi, ceļš turpinās citā valstībā, tur, kur mums, dzīvajiem, šobrīd nav lemts nokļūt."

Uzbudināts no simboliskā skata, es kadrēju idejiski ietilpīgas kompozīcijas – ar sevi vai draudzeni stingrā dzīves ceļa malā, pie nogruvuma, ar haosu aizmugurē. Skaisto brīdi sabojāja pieļurbājies aborigēns ar iepirkumu kuli rokā. Viņš devās mājās no ciema veikala. Ceļš nav tāls, bet, ak vai, tieši pusceļā sprādziens atsedzis upi, kuras šķērsošanai no dēļu galiem salikts izmisuma tiltiņš. Pirms tā šķērsošanas čangalis pavicināja dūres, solīja sasaukt citus aborigēnus, savā nevalodā nošļupstēja komentārus par mūsu fotosesiju viņa sāpju lauka vidū un, dzērāju eņģeļa vadīts, žagodamies pārgāja pāri ekstrēmistu laipai.

Šo stāstu atcerējos šobrīd, kad Indonēzijai atkal pāri pārgāzies cunami vilnis. Simtiem mirušo, pa laukiem izmētātas sakropļotas automašīnas un mājas pievelk cilvēkus selfiju uzņemšanai un šērošanai tīklos. Laikraksta The Guardian žurnālistiem pašiņņēmēji atklāj, ka ar iznīcības attēliem var saņemt visvairāk sirsniņu, asariņu un īkšķīšu. Vietējie fermeri, noraugoties, kā vislabākos rakursus ap vrakiem meklē soctīklotāji, ir apbēdināti, tomēr nevar zināt, kā viņi reaģētu uz labu selfiju iespēju blakus provincē, nebūtu atskrējis šis cunami.

Turpat Indonēzijā 2017. gadā vajadzēja pārveidot vaska figūru muzeju. Labu laiku lielāko popularitāti bija ieguvis vaska dolfs Hitlers ar Aušvicas koncentrācijas nometnes ieeju fonā. Šī zāle apmeklētāju vidū bija iecienītākā selfiju vieta, un muzejs ilgi pretojās ebreju organizāciju lūgumiem aiznest Hitleru uz noliktavu. Visbeidzot pēc Vīzentāla centra prasības karstākais bildēšanās punkts tika likvidēts. Muzejs līdz pēdējam aizstāvējās, bilstot, ka no apmeklētājiem nav saņemta neviena sūdzība, tomēr aizjūras spēki bija stiprāki.

Es noteikti atbalstu šo selfiju kultūru. Daudzus gadsimtus gleznot pašportretus bija mākslinieku privilēģija. Kas tik nav tapis – Rembranta pašiņš kā apustulis Pāvils, Leonardo kā vecs vecis, konceptuālistam Brūsam Naumanam – pašportrets kā strūklakai. XX gadsimta sākuma gleznotājs Ernsts Ludvigs Kirhners – kā kareivis ar sprādzienā norautu roku, par Pikaso vispār nerunāsim – viņš dragāja selfijus vairāk nekā 70 gadu. Visspilgtāk atceros tos, kuros viņš kā fauns vai vērsis ar piebriedušiem pautiem ņemas ap dusošu modeli.

Spēles noteikumi ir mainījušies, un tagad arī tautai ir dotas tādas pašas tiesības. Pēc 80 gadu pastāvēšanas nupat nosprādzis iecienītais žurnāls Popular Photography – godīgākais apliecinājums tam, ka normāla fotogrāfija nevienu vairs neinteresē. Mums jāiet līdzi laikam – tāpēc nākamo pieminekļu, muzeju ekspozīciju un novadu attīstības ideju žūrijām būtu pienākums parūpēties, lai mēs varētu kļūt ne tikai par purva taku mīļotāju, bet arī selfiju fanu magnētu. Latvijai ir visas iespējas, un tas jāiegaumē pat piedzērušam čangalim.