Ir teorijas, kuras piedāvā, izmantojot Maksa Vēbera jēdzienu, ideāltipus, kas noder par standartu, ar kuru salīdzinot to pašu realitāti varam pamanīt savdabīgo. Piemēram, nevar teikt, ka Latvijā nav demokrātijas vai brīvā tirgus, tikai tāpēc, ka politiskā vai ekonomiskā sistēma nedarbojas tieši tāpat kā iedomātā ideālajā modelī.
Līdzīgu modeli varam uzkonstruēt par darba attiecībām. Piemēram, darba attiecības veidojas uz līguma pamata – darba devējs un ņēmējs vienojas par padarāmo darbu, sadarbības noteikumiem un atbilstošu atlīdzību. Ja šādas vienošanās nav, nav arī darba attiecību, tas nozīmē, ka darba ņēmējs neko nedara un darba devējs neko nemaksā. Tomēr droši vien tikai neliela daļa darba attiecību balstās šādā vienkāršā modelī. Realitāte ir daudz sarežģītāka un daudzveidīgāka. Paņemsim, piemēram, "garīgā darba" darītājus, kuri pieskaitāmi kultūras jomai.
Pirmām kārtām ir diezgan liela neskaidrība, kas tiek uzskatīts par darbu. Feminismā ir tāds jēdziens kā "neapmaksāts darbs", ar to parasti tiek saprasts sievietes darbs mājās, kas netiek uztverts kā "īsts" darbs. Daļa sabiedrības lasīšanu, domāšanu, rakstīšanu un runāšanu neuzskata par darbu. Droši vien arī zīmēšanu un komponēšanu ne, ja vien rezultāts nav kaut kas izklaidējošs. Taču arī pašā garīgā darba sfērā nošķīrums starp darbu un nedarbu ir visai neskaidrs. Piemērs varētu būt diezgan kompleksie nerakstītie noteikumi medijos – žurnālistam, kurš intervē, ir jāmaksā, intervējamajam, kurš rada saturu, – nav. Ja tev pasūta rakstu, ir jāmaksā, ja palūdz uzrakstīt rindkopas garuma komentāru – nav. Īpaši dīvaini – ļoti bieži tiek pieņemts, ka diskusijas vadītājam ir jāmaksā, bet diskusijas dalībniekiem ne.
Tie kultūras jomā strādājošie, kuri ļaujas, bieži vien ātri tiek iesaistīti dažādos sabiedriskos pasākumos. No vienas puses, tas ir pašsaprotami un apsveicami, jo kurš gan vēl veidos sabiedrisko domu. No otras puses, kultūras jomā darba samaksa nebūt nav tā lielākā, bet no tās pārstāvjiem bieži vien sagaida, ka viņi savu laiku un spēku vienkārši ziedos kopējā mērķa labad. Nevienam taču neienāktu prātā uzaicināt grāmatvedības speciālistu, lai tas sabiedriskā kārtā konsultē par grāmatvedības jautājumiem, bet uzaicināt rakstnieku, lai tas dalās savās pārdomās par valodu, ir gluži pašsaprotami.
Visbeidzot, zināma paviršība pret garīgo darbu parādās to cilvēku attieksmē, kuri ir tieši atkarīgi no šī darba rezultātiem. Proti, autortiesības bieži vien tiek uzskatītas nevis par atalgojumu teksta, mūzikas vai gleznas radītājam, bet par ārēju šķērsli, kuru vislabāk ir kaut kā apiet, piemēram, automātiski un bieži vien bez vajadzības piedāvājot autoriem līgumus, kuros viņi atsakās no visām tiesībām. Humānisms tiek prasīts tikai no autoriem.