Iekšējā brīvība

Latvijas Republikas ekspozīcijas asociācijas sākuma punkts ir iekšēja brīvība. Esot dzimtajā vietā, ikvienam ir tiesības definēt to par centru. Tādējādi perifērija ir jebkura cita vieta attiecībā pret šo iekšēji zināmo māju sajūtu. Situācija mainās tikai tad, kad pievienojas sociālpolitiskie vai ekonomiskie aspekti, piemēram, meslu maksāšana valdniekam viņa troņa atrašanās vietā - viņa centrā. Taču arī šī centra izpratnes piespiedu nobīde būtiski netraucē pēc pienākuma izpildes atkal atgriezties mājās - savā centrā.

Citādi ir, ja cilvēks iekšēji sāk projicēt savas vēlmes un ieceres uz kādu citu noteiktu vietu kā iespējami labāku esībai - kur vairāk izcilas mākslas, vairāk cēlas arhitektūras, gudrāki, talantīgāki un veiksmīgāki cilvēki. Taču tas visbiežāk izrādās personiskās izaugsmes un attīstības definēts ceļš, kam maz sakara ar dzimtās vietas nejaušības un likumsakarības centru. Pat uzlūkojot jauno Rīgas tradīciju, par ko nav pieņemts izteikties slavinoši, - proti, britu vecpuišu ballītes Rīgā un viņu savdabīgie iniciācijas rituāli, kas varētu liecināt par mūsu perifēriju pret viņu mājvietu, - mēs tomēr iegūstam unikālu apliecinājumu savai brīvības teritorijai, topot arī par viņu iekšējas brīvības vietu - tās centru. Taču, lai sasniegtu brīvību, mums nav jābrauc citur un mēs varam uzmanību vērst arī uz pozitīvākiem piemēriem - mūsu laikabiedriem, kuru iekšējā brīvība neiztrūkstoši ir saistīta ar Rīgu un Latviju kā viņu personisko radošās esības vietu.

Venēcija kā apdzīvota vieta ir aizsākusies savdabīgā brīvības ceļa rezultātā, proti, V-VI gadsimtā, bēgot no langobardu uzbrukuma, vietējās itāļu ciltis glābās Veneto lagūnas salās. Viņi apmetās absolūtā izolācijā, cerot uz ūdens, nevis zemes drošību, kas liecina par brīvības alkām piemītošo neprāta dabu. Šāds neprāts ir tuvs un saprotams arī mums, kuru senči, spītējot tam, ka «citur ziemas ir maigākas un daba dāsnāka», palika mūsu zemē kā ziemcieši, un kā tādi arī mēs baudām šo vietu. Tas ir mūsu - ziemciešu - radošais kods. Un, iespējams, venēcieši sapņo par sniegu tāpat kā mēs par viņu sauli. Bet tikpat cieši mēs esam pārliecināti par savu un mūsu senču izvēli.

Viena no Venēcijas pazīmēm ir spoguļošanās. Pirmkārt - tās ūdeņos. Tur tā vispirms atspīd pati sevī. Taču var iegūt arī dubulto atspulgu, kur Venēcijā iebraucis rīdzinieks atspīdumā redz gan Venēcijas, gan Rīgas aprises, kas brīžiem saplūst neskaidrā jaunā identitātē, bet brīžiem - atsedz spožākos atmiņu kadrus ar konkrētām Rīgas vietām, kas tuvas ikvienam rīdziniekam.