Īsais kurss Nezināmajā

Atbilde par AUTORU,DARBU Godīgi sakot,gribēju kādu no divdesmito gadu autoriem,kuriem bija savi kopoto rakstu sējumiņi. Bet, negribēju situācju ,kad atzītu savulaik autoru tagad izķidās kā sliktu. Tādēļ.- situācija pirms apm. 4-5 gadiem. Pec padarīta darba ienāk strādnieks,apmēram mans vienaudzis.vakarā,vēlu. Šis tāds kreņķīgs-sieva pametusi, sirdi sāk kratīt. man savu darbu daudz klausos un veidoju pagasta sieviešu dienas montāžu.. Dze'joļu grāmatas uz galda. Skaneru mājas nav lieku zīmītes pie darbiem,u.t.t Šis cilvēks (skolā bija spīdeklis-beidza ar zelta medaļu)- sāka lasīt Bārdas Ķrēslā", (biju atķeksējis ar strāmeli). tad izgāju uz brīdi, un man pēc pusstundas atnākot - viņš rakstīja šis rindas,ko es ieliku komentāros.. Kad jau bija pie beigām, tad sāka vēl un vēl labot. Līdz teicu ,ka gribu gulēt,bet lai kopiju atstāj man. Atstāja. Oriģināls kopā ar autoru un adresātu aizbrauca citur dzīvot-kopā. Iespējams, dzeja nekāda dižā.,bet savu paveica, Vēl arī tas,ka viens komentētājs pievērsa uzmanību pēdējam pantam ,kas kvatitatīvāks ( visu rakstīšanu neredzēju,beigas redzēju). To-pats redzēju-autors vairāk mainīja un svītroja.... Intriga varbūt iznāca šķidrāka nekā cerējāt. Bet! Šis rindas autoram bija nozīmīgas un vērtīgas un arī adresātam (otrai pusītei). Uz cik ilgu laiku viens dzejolis var salāpīt divu cilvēku dzīves,nezinu (pats arī tajā pusē nedzīvoju). Tā ka pusmūža vīrieša -tolaik ap 45 darbs, atceroties skolas gadu zināšanas ritmikā ,atskaņās un paraugam turot Bārdas "Krēslā". ja intrigas par maz-piedodiet!

Šis bija jau interesantāk, konkrētāk.Man patīk.Kā ja teicu-var un vajag kritizēt-ja ir argumenti.Ar vienu -tas ir slikti vai tas ir labi-nepārliecinās ne par vienu darbu.

Skolniecisks un dumjšs dzejolis. Es arī tādus rakstīju, kad gāju skolā- par siržu pāri plūšanām un kvēlēm, un asarām, un citām ņaudēsanām, obligātajām sirdssāpēm. Atskaņas visu laiku vienādas -pavad-īt, mīt, vīt- visa dzejoļa garumā. Brīžam pat liekas, ka ar mokām sameklēts vārds ar kārtējo īt. Pusaudzis varētu kaut ko tādu uzleijerēt. BET - arī viens slavens Nobela laureāts reiz esot aizsūtījis savu dzejoli avīzei, parakstījis ar svešu vārdu. Viņam atsūtīja atpakaļ un ieteica visādus uzlabojumus. Tā ka vergošana brendam ir iespējama ne tikai latviešu literatūrā. Pēdējais pantiņš man patika. Tur kaut kas ir. Bet visumā - ne radīts, bet sekojot tūkstoš pliekaniem mīlasdzejas paraugiem uzražots. Pag. gs 80tie gadi.

Aicin visus bū't drošākiem! Jebkjurš viedoklis var būt pareizs,ja pamatots ar zināšanām! Kļ'ūdīties argumentējot vienkārši nevar. Bez argumentiem- būs gr'ūti

Paldies,skribent 007,par intrigu! Šā vai tā - tomēr novirze no I.Ž. teksta atziņām.

Labi,otrs profesionāļa viedoklis. pašķidrs,bet ir. Nav satura-sapratu. Līdz šim gan nebij pamanījis ,ka katrs dzejolis nestu sevī vismaz romāna sižētu. Labi. Kritizēt varb't var konkrētāk.-Kras atskaņas visneveiksmīgākās. ,krās vietās ritms klibo? Vai literatūras zināšanu par maz,l ai konkretizēt?

Skaiidrs-profesionāļa pirmais viedoklis- apgalvojums,ka no veciem laikiem, nepatīk atskaņas(vai tāpēc, ka ir vai tāpēc ,ka nav izdevušās?). Ja drīkst precizēt-kādu gadu šis rindas jūsuprāt ir?ja godīgi -pašķidra un nekonkrēta "analīze'.Gaidīsim vēl.

ko te analizēt? klabošas atskaņas, pliekans un banāls saturs. labāk, skribent, paņem kādu labu dzejoli no jaunākajiem laikiem un mēģini tikt tam tekstam klāt, nevis kārtējo reizi āksties.

Mēs,tie vienkāršie lasītāji, varbūt arī varam izteik domas par dzejas rindām? Nem ēģinot uzminēt autoru-vienkārši-par to,kas izlasīts.Gribētu,lai lasītāji savā komentārā minētu,ka ir "lasītājs" . Lai mēs atšķirtu no tiem,kuri ir profesionāļi. Domāju-mums visiem būs interesanti. Par ritmiku,saturu, vārdu izvēli, ko dzejoļa noskaļa rosina domāt,redzēt (arī šajās rindās)...Lūdzu! Mēs varam pierādīt,ka Latvijā ir gudri un zinoši lasītāji-šajā gadījjuumā-dzejas. Intrigas atrisinājumu apsolu pēc tam ,kad būs izteikušies gan profesionāļi,gan neprofesionāļi.

Mjā, tā jau domāju. Mūsu "profeionālie " literāti baidās izgāzties. ja nu tas ir kāds kādreiz ļoti atzīts, bet tagad aizmirsts autors? Grūti būs.,man pašam palīdzēja par šim rindām atcerēties. Tad mēs kaut ko konkrēti par konkrētu darbu esam spējīgi pateikt? Ja nezinām autoru un viņa literārās kastas piederību?

Ritms, kādā katrs autors strādā, protams, nav izkontrolējams. Bet esmu pārliecināta, ka radītais teksts neļaujas apmuļķoties un vienmēr uzrāda negodprātīgu attieksmi pret to. Tāpēc, kā jau teicu, galvenais vērtēšanas kritērijs ir teksti. Vienīgā un manuprāt iedarbīgākā svira ir stipendijas nepiešķiršana nākamajās kārtās, ja autors nav "atrādījis" padarīto vai iesniedzis paviršus vai vājus tekstus.

Paldies? Daudz kas kļuva skaidrāks. Tomēr- vai ekspertiem ir kaut kādas sviras,lai šo ,manuprāt ļoti labvēlīgo attieksmi pret saņēmušajiem neizmantotu ļaunprātīgi. Vai ir iespēja kontrolēt tapšanas progresu procesa laikā nevis piešķirtās naudas saņemšanas beigās? Tā teikt-aizbrauca par saņemto izklaidēties uz tuvējām kaiņvalstīm,bet rezultāts reāli tapis 10 dienas pirms atskaites nodošanas,kad melniem lokiem zem acīm uz VKKF, var tikt apgalvots ka tā strādāts pusgadu vai pat ilgāk-neguļot un rakstot,rakstot,rakstot. Es neesmu aizdomīgs,bet pārāk kaut kā vienkārši viss tas. V iegli? Saņemt .Es nesaku-rakstīt.

Līdz šī gada I konkursam pieteikumi radošajai stipendijai tika iesniegti uz laikaposmu līdz nākamajam konkursam, un, iesniedzot pieteikumu radošai stipendijai nākamā konkursa kārtā, autoram bija jāiesniedz atskaite par saņemtās stipendijas izlietojumu, resp., par pagājušajā periodā uzrakstīto, pievienojot tekstu fragmentus. Sākot ar šo gadu, stājušās spēkā izmaiņas, tās var izlasīt KKF mājaslapā. Katrs pieteikums un atskaites tika vērtētas individuāli, tostarp arī žarna un radošās ieceres sarežģītība, aktualitāte u.c. lietas. Kā Jūs saprotat, nevienam nav iespējams pilnībā objektīvi izvērtēt, cik daudz darba un radošās enerģijas katrs autors iegulda dzejoļa, stāsta vai romāna uzrakstīšanā, tāpēc galvenais vērtēšanas kritērijs ir bijis un palicis autora radītie teksti. Manuprāt tas samazina Jūsu pieminētos riskus. Savukārt komentētājam ar niku "lasītājs" varu ieteikt par saviem novērojumiem KKF mājaslapā un pamanītajām kļūdām rakstīt uz VKKF (adrese atrodama mājaslapā un ir pareiza) un nekontaktēt ar mani publiskajā telpā, ja reiz viņam tas nepatīk, bet tomēr kaut kādu iemeslu dēļ viņš to dara.

Jūsu atbilde gan izskaidro,gan liek uzdot vēl jautājumus.Jūs sakiet,ka katrs autors ir pieprasījis radošo stipendiju noteiktam laika posmam. Vai tas nozīmē,ka VKKF un ekspertiem nav noteiktu kritēriju tam,cik ilgā laikā cil'vēks ar savu piedāvāto ieceri tiek gaklā. Lai nerodas priekšstats, ka viens var romānu rakstīt gadu,b et otrs stāstu-divus gadus. Un pieprasīt naudas summu .Jā, vai pieprasītās un piešķirtās stipendijas lielums kaut kādā citā veidā tiek vērtēts? Vai žanra piederība noaka piešķirtās summas apjomu? Vai to ietekmē nepiieciešamība autoram pētīt kaut vai arhīvus? Varbūt piešķīrums ir tieši jau savākto materiālu pārtapšanai literārā darbā, bet ne izpētei? Vai atbalstot ieceri,kuras realizācijai vajadzīgs pamatīgs izpētes darbs, netiek riskēts, ka pētniecības rezultātā stipendijas pieteikums un rezultāts -darbs-atšķirsies( un ne par labu darbam)?

Personīgi nepazīstama cilvēka uzrunāšana uz Tu latviešu valodā parasti saņem atbild i- , ka mēs neesam kopā cūkas ganījuši...Iespēja lietot Tu un Jūs, manuprāt, ir milzīga latviešu valodas priekšrocība, salīdzinot kaut ar angļu valodu.

Interesanti, kur rodas pārliecība ,ka skribents007 ir viens nevis 2-3-4 ,kuri kopīgi un atšķirīgi lieto šo segvārdu? Jā,paldies tam,kurš deva mājienu, ka skribentam un Inai V laiks sadzert tubrālības. Tiešām,ko te jūsoties? Vismaz iemesls ieraut! Es gan vairāk-ūdeni-tagad kļavu un bērzu sulas.

ko nozīmē jūsu "tu" skribentam? vai zemcilvēks, kas lasa nepareizo literatūru un kam ir nepareizs viedoklis, nav pelnījis uzrunu "jūs"?

Atceroties laikus,kuri bija agrāk- esmu redzējis pirmskara bagātu lauku māju bibliotekas,palasījis. .Padomju pirmos gadus(arī tulkojumus, un Zelta Zvaigznes kavalieris kā sava laika paraugs ir saglabāts plauktos). Vēlākus gadus ar dažādu paaudžu lasītājiem domātu literatūru., man nepietiek ar Lata romāna konkursu uzvarētājiem, ar Gekena pagājšgad reanimētā konkursa uzvarētājiem, ar VKKF atbalstītajiem. Tas darbu klāsts ir tāds... sievišķīgi vienveidīgs. Gribu daudzveidīgākus darbus. Runāt par to,ka mūsu naudu liek vienā katlā-jā-bet tādēļ ,lai taptu viena liela biezputras kaudze. Vajadzētu paredzēt naudu galarezultātam no daudziem ,kaut mazākiem katliņiem,lai iznāk gan skābputra,gan plovs, gan šašliks,gan ondatras aste Dienvidamerikas papagaiļa čuru mērcē- dažādām garšām un vēlmēm. Nevar tikai lielu biezputru vārīt,tad dalīt ēdājiem un teikt-tas ir labākais,kas būs,un tas jums jāslavē,jo pavāri saka,ka pie Rītiņa mācījušiem. Arī ondatras asti... mērcē visiem nevar piedāvāt- tā ir gastranomiski pārsātināto barība. Vai arī ar neparastību liecināt par savu māku,pat ja pāvārs tāpat kā ēdējs Rītiņu redzējis TV ekrānā,un Vincentā neko tādu negatavo!

Maira, esiet nu gan demagoģe. Cik esmu bijusi uz tikšanos ar literātiem, tik tur ir pensionāres un skolēni. Vai tie ir vienīgie lasītāji ? Un rindās ja stāv, tad jau stāv tāpēc, ka nav jau vispār ko lasīt. Un tāpēc , ka cilvēki paši nevar grāmatas nopirkt. Tā kā visu var interpretēt dažādi. Un vēl - es jau te rakstīju , ka neatceros, kura bija tā Latgales rakstniece, kurai eksperti atteica naudu. Lūdzu, lai man palīdz atcerēties. Bet kaut kā viss noklusa. Ta ka tas mans iespaids no malas ir tāds - tādi esam , tā plēšās visi - gan radošie, gan biznesmeni, gan ārsti, gan kaimiņi, gan kolegi. Tikai rakstnieki nez kāpēc to noliedz. Skumji.

Rukšānes un Ikstenas sleju grāmatām, Vakara ziņās un Kas jauns.

Nu, ja jau Jūs esat KKF eksperte, varbūt padomājiet par KKF tēlu, kāpēc tāds veidojas, nevis uzbrūkat citiem diskusiju dalībniekiem. Par Jūsu argumentiem - paskatījos KKF gada pārskatā2010. Pirmais iespaids, kas rodas par jūsu jautro kompāniju ir 15.lpp -LITERATŪRAS NOZARE Nozares prioritāte: Latvijas profesionālās mūzikas un dejas mākslas koncertdarbības nodrošināšana." Interesanti, interesanti. pats 2010,gada pārskats, protams, nav tik profesionāls kā vizuālās mākslas nozarē, kur laikam jau vadošais eksperts raksta "Mana darbība VKKF sakrita ar interesantu posmu valsts vēsturē - kārtējo un kā vienmēr Latvijā negaidīto ekonomisko krīzi. Ekspertu darbu šeit varētu salīdzināt ar katastrofu medicīnu kara laika apstākļos, kad ievainotos iedala trīs grupās (...). Kļūst vēl interesantāk. Literatūrai sniegtais atbalsta apraksts, diemžēl nav tāda literārā pērle, bet tas nav bijis daudz informatīvāks. 2010. gadā trijos projektu konkursos Literatūras nozarē iesniegti 352 projekti (kopā ar radošajiem braucieniem) par kopējo summu 858 628,40 LVL. No tiem atbalstīti 165 projekti (kopā ar radošajiem braucieniem) par kopējo summu 166 857 LVL. Pieprasītais finansējums 5,15 reižu ir pārsniedzis nozares iespējas, katrs otrais projekts ticis noraidīts. 2010. gadā nozares eksperti atbalstīja dažādus literatūras tapšanas, publiskošanas un popularizēšanas posmus. Ekspertu darbu un lēmumus lielā mērā ietekmēja nepietiekamais nozares finansējums un mērķprogrammu neesamība. Tas ne vien saasināja konkurenci konkursos, bet arī lika novirzīt finansējumu ikgadējiem, regulāriem, cikliskiem pasākumiem, kā, piemēram, projektam „Bērnu žūrija”, literārās un bērnu periodikas izdošana. Tāpat, tika atbalstīta Ventspils rakstnieku mājas darbība, un literātu radošais Dubultu jaunrades namā, grāmatu iepirkums bibliotēkām un muzejiem, nacionālais stends starptautiskajās grāmatu mesēs Gēteborgā, Frankfurtē, programma „Baltā Vilka grāmatas”. 2010. gadā nepietiekama finansējuma apstākļos beidza pastāvēt literārais mēnešraksts „Karogs”, tā vietā izveidojās žurnāls „Latvju Teksti”. Abi šie izdevumi saņēma daļēju atbalstu projektu konkursos. Visi šie cikliskie un iepriekš prognozējamie pasākumi ir nenoliedzami vajadzīgi literatūras nozares attīstībai, bet no finansējuma loģikas tiem nepieciešams stabilāks un lielāks finansējuma avots. 2010. gadā eksperti lielu vērību pievērsa novadu bibliotēku literāro pasākumu atbalstam. Maksimāls atbalsts tika izrādīts radošajiem projektiem, piešķirot stipendijas jaunu literāru daiļdarbu radīšanai.Daļa no šiem projektiem jau ir materializējušies grāmatās, piemēram, Noras Ikstenas „Vīrs zilajā lietusmētelītī”, Andras Ugāres (Manfeldes) „Zemnīcas bērni”, Annas Auziņas dzejoļu krājums „Es izskatījos laimīga”, Maimas Grīnbergas tulkotais Veines Linnes romāna „Nezināmais karavīrs” latviešu izdevums. VKKF ir sekmējusi vairāku Kopotu rakstu izdevumu tapšanu (Z. Skujiņš, E. Virza). Projektu konkursos atbalstu guvuši izdevējdarbību saistīti projekti. Pamatā tie vērsti uz oriģinālliteratūras un kvalitatīvu tulkojumu piedāvājumu. VKKF sekmējis, piemēram, Valda Rūmnieka un Andreja Miglas romāna Čaks, Otto Ozola „Latvieši ir visur”, Egila Plauža „Lirika” Jura Kronberga „Mākoņu grāmata” Knuta Skuejnieka „Nekā personīga”, Liānas Langas „Vilkogas”, „Korāna” izdošanu. Atbalstu guvuši projekti, kas saistīti ar literatūras pētniecību, piemēram, Kārļa Vērdiņa monogrāfijas „Bastarda forma” izdošana. Atbalstīta arī klausāmgrāmatu veidošana. Domājot par jauno lasītāju un literārā procesa atjaunotni, iespēju robežās ir finansēta programma „Literārā Akadēmija”un literārās konsultācijas Latvijas Rakstnieku savienībā. Cienījamā eksperte, vai tiešām Jums šķiet, ka šis gada pārskats ir pietiekams, profesionāls, sniedz priekšstatu par naudas sadalījuma pamatotību, nostiprina manis kā nodokļu maksātāja uzticēšanos Jūsu ekspertīzei, ja jau Jūs pat neesat pamanījusi, ka nodarbojaties ar profesionālo mūziku un dejas mākslu. Kur tad vēl lai gūst iespaidu par naudas pārdales principiem, ja mājas lapā nekā publiski pieejama nav, bet šajā diskusijā ir vērojama tikai "Olimpam pietuvināto" niknums, ka kāds vispār ir uzdrošinājies pajautāt par naudas piešķiršanu un atdevi no tās iztērēšanas.

Eiropas valsts dzīves cienīgi ir arī skolotāji, bibliotekāri, muzeju darbinieki u.c., kuru ietekme uz sabiedrības kultūras līmeni, visticamāk, ir daudz nozīmīgāka nekā jauna literārā diskursa radīšana šaurām aprindām, un galu galā lasītāji, no kuriem liela daļa nevar atļauties arī KKF atbalstītās grāmatas, un bibliotēkas, kas nevar nopirkt jaunāko literatūru. Problēma ir ar visnotaļ izplūdušajiem vērtēšanas kritērijiem, zināmām kliķes pazīmēm (vai vismaz draugu būšanu) atbalsta piešķiršanā u.t.t. Līdzīgi kā arodbiedrības daudziem asociējas ar labumiem no priekšniecības (kā ceļazīmēm uz sanatorijām un bērnu atpūtas nometnēm), arī rakstniekiem līdz kaulu smadzenēm ir iezīdušās atmiņas par rakstnieku namiem, nebūt ne slikto atbalstu pie galma pietuvinātajiem u.t.t. Diemžēl tā ir realitāte - māksla ir nežēlīga - daudzi cenšas, bet atzinību gūst tikai daži. Būt par neveiksminieku, protams, ir nepatīkami, īpaši, ja esi bijis daudzsološais. Bet nevajag arī izlikties, ka pastāv kāda objektīvi kvalitatīvā literatūra (ko spēj uztvert tikai īpaši garīgi attīstīti supercilvēki), līdz kurai nožēlojamie lasītāji vienkārši nav izauguši. Diskurss, kas pastāv šaurās literātu aprindās, visbiežāk nekādu laikmetu kultūras vēsturē nenes un nomirst līdz ar šo pašnoteikto eliti. Un nevajag jaukt atbalstu bibliotēkām fondu papildināšanai ar atbalstu rakstniekiem. Baidos, ka "mazo lauku bibliotēku lasītāji", ko Jūs te piesaucāt, diezgan atzinīgi novērtētu, ka viņu bibliotēka varētu iegādāties to, par ko raksta autore paņirgājās, kā par "(..) izpriecas! Taču šādos darbos reti būs sastopami arhaismi, neoloģismi, okazionālismi, dialektismi, tēlainība, intertekstualitāte un tā tālāk un tā vēl joprojām, varētu pārrakstīt kādu stilistikas rokasgrāmatu. Otrās grupas iecienītie pseidoliterārie teksti pilda savu funkciju, gluži kā komiksi, kas, vienreiz izšķirstīti, tiek aizmesti makulatūrā", nevis kādu revolucionāru 2*2=5 pierādījumu, tikai dažiem saprotamā formā. Tas, kas man liekas būtiski (vienalga, vēlējuma izteiksmē vai ne) ir valsts atbalsta kā nodokļu maksātāju naudas piešķiršanas kritēriju skaidrība un iespējas parādīties labai literatūrai. Līdzīgi, kā daudzās citās jomās, arī kultūras atbalstīšanai lielākas naudas summas piešķiršana vien nepalīdzēs. Vispirms ir jātiek galā ar bardaku tās sadalē.

kādēļ Žolude neizsakas par Ikstenas un Rukšānes sleju grāmatām? Vai tās neskaitāmo vīru sievu apšaubāmās morāles pamācības Žoludesprāt ir tā saturīgā literatūra. Tās primitīvās intrigas nebūt nav tas ko gaida lasītājs. Bet nav jāsatraucas, jo tie, kuri patiesi spēj rakstīt raksta un portālos pārgudrības nebārsta. Rodas jautājums, kas ir profesionāls rakstnieks? Vai profesionāla rakstnieka statuss pienākas katram sleju autoram, katram burtnīcas biezuma grāmatiņas autoram?