Valoda mainās. Arvien retāk tajā sastopam jautājuma partikulu "vai". Valodnieki droši vien zinās pastāstīt, kāpēc tā notiek, šeit aprobežošos tikai ar novērojumu. Sarunvalodā "vai" lietojam reti vai nemaz, izlīdzoties ar intonāciju. Nu arī rakstos jautājumi arvien biežāk tiek uzdoti apgalvojuma formā, beigās piekabinot vien jautājuma zīmi. Senāk tenkotāji sačukstējās: "Vai aktrisei X ir mīļākais?", mūsdienās dzeltenā prese uzraksta pa puslappusi: "Aktrisei X mīļākais?" – tas izskatās uzbudinošāk. Gribat – lasiet tālāk, vai taisnība, negribat – pieņemiet zināšanai! Arvien grūtāk ir atšķirt, kad jautātāja nolūks bijis tiešām kaut ko uzzināt, kad – vienkārši palaist valodas. Dīvaini, ka laikmetā, kad teju jebkurš var ražot informāciju un dalīties ar citiem, tās it kā nekļūst vairāk. Retorisku jautājumu – gan! Varbūt jautātājiem tā vieglāk?
Lai turpinātu, jābūt uzmanīgam. Jautātāji, kuri aprakstā pazīs sevi, nekavējoties apvainosies. Lūk, jau ir apvainojušies ksenofobi un rasisti, jo viņi tiekot apsaukāti, aplīmēti ar birkām un ko tik vēl ne, lai gan neviens vārdā nav saukts. Latvijā esot tikai cilvēki ar konservatīvām vērtībām un nacionālu stāju, neviena paša galēji labējā, jo tas nav tituls, ko mēdz nosaukt iepazīstoties. Līdzīgi kā hipsteri sapūšas, ja noprot, ka apzīmējums attiecas uz viņiem (nez kā valodnieki nonākuši hipsteriem uz pēdām?). Reti kurš arī taisni apgalvo – man nepatīk melnie, tā vietā dzird jautājumu – kāpēc viņi brauc pie mums? Tas nekas, ka vēl neviens bēglis ceļmalā nav manīts (atšķirībā no citām vietām brālīgajā Eiropā) un eventuālā sastapšanās droši vien notiks ne tik drīz, un, ja vispār, tad droši vien citādi, nekā rāda ziņu sižetos. Jautātāji tikai gribot zināt, jautājumu viņiem pietiek! Pat nefokusējoties uz aktuālo bēgļu tematiku, atcerēsimies, kādi jautājumi pildīja publisko telpu pirms gada diviem. Par Krievijas plāniem Baltijā, Kremļa aģentiem, Grieķijas krīzi utt. Vienmēr bēdīgu galu sološi.
Lai gan daudz ko uzzināt nav tik grūti – par Sīriju, Eritreju, Ungāriju… Varbūt noskaidrojiet, cienītie jautātāji, un pastāstiet paši! Runāt apgalvojuma formā bez formālām jautājuma zīmēm būtu arī atbildība: vienalga – deputātu (kas caur medijiem mēdz uzrunāt… blakus sēdošos deputātus no pašu koalīcijas), ziņu dienestu vai jebkura tvītotāja. Īpaši, ja par nezinīšiem uzdodas varai tuvu stāvošie, kam atliktu tikai vērsties pie tiešā priekšnieka. Citādi rodas aizdomas par netīru spēlīti – kamēr valsts dara vienu, kāds, piemēram, augstas amatpersonas biroja vadītāja, tvīto pavisam ko citu. Katrs, kas strādā birojā, var iztēloties, kur drīz vien atrastos sekretāre, kura uzdod bosam netīkamus jautājumus. Ja vien tā nav viņa iekšējā balss! Atbildība nozīmētu apzināties, ka arī jautājuma intonācijā izkliegts "deg?" var likt kādam vieglāk ierosināmam izlēkt pa logu.