Ir lielie un mazie suņi. Lielie parasti (neņemot vērā atsevišķu sugu specifiku) kustas lēni un pārliecinoši, tikai retu reizi ļaujot sev zaudēt savaldību. Mazie turpretim ir gatavi riet nepārtraukti un bieži vien raida fonētiskos dusmu simbolus arī vienkārši tukšā gaisā, kad tuvumā pat neatrodas neviens potenciālais ienaidnieks. Mazie suņi sajūt apdraudējumu pat mājās, savā teritorijā, jo – kas zina – varbūt mīļotais saimnieks pēkšņi apmetis kažoku uz otru pusi un kaulu, ko tikko laipni iedevis, pēc brīža jau būs gatavs izraut no rīkles. Tāds ir šo nepārprotami mīļo sunīšu liktenis – nemitīgi sajust draudus tikai tāpēc vien, ka viņu rūgtais liktenis šajā plašajā pasaulē ir būt tik maziņiem. Ļoti līdzīgi, tikai plašākā mērogā ir gadījies arī Latvijai – būt tik nelielai kripatiņai pasaules kartē, ka šis izmērs liek sajust konstantus draudus. Turklāt jebkurš, kurš šo to dzirdējis par šīs teritorijas un valsts vēsturi, taču nenoliegs, ka šīm bailēm atšķirībā no meliem ir arī garas un seksīgas kājas.
Mūs apdraud studiju programmas angļu valodā, jo tās noteikti ir daudz kvalitatīvākas un labāk bruņotas, tāpēc drīzumā izēdīs latviešu valodu no augstskolām pa tīro. Tas arī ir iemesls, kāpēc angliskus uzrakstus nedrīkst likt vilcienos vai jebkur citur sabiedriskās vietās, kas varētu palīdzēt viesiem un tūristiem šeit orientēties. Vēl mūs apdraud Krievijas un Baltkrievijas militārās mācības Zapad, kas nepārprotami ir bezkaunīgs ģenerālmēģinājums iebrukumam Baltijas valstīs. Un arī pakistāniešu kebabu ēstuves un ķīniešu invāzija, īpaši dažās Latvijas pilsētās, jo paši medijos sludinām, cik zaļa dzīve svešumā, bet pār savas dzimtenes slieksni tomēr nevienu laist negribam. Konstanta apdraudējuma izjūta palīdz izdzīvot, ja piedalies gandrīz visiem (bet izņemot cilvēkus) neizbēgamajā barības ķēdē, taču vispār sabiedrību kopumā var padarīt arī diezgan nervozu un neapmierinātu. Un tā nu, visu laiku tikai rejot un rejot, tiek tērēti enerģijas resursi, kuri varētu tikt pilnvērtīgi ieguldīti izaugsmē – vienalga, personīgajā vai kolektīvajā. Turklāt varbūt tieši šī apdraudējuma izjūta ir daļēji pamatā arī aizvainojumam, ko spītīgi nēsājam sevī kā tādi bērnunamā pamesti bāreņi, kas šajā neveiksmīgajā dzīves pozīcijā vaino ne tik daudz mammu un tēti kā visu plašo, ļauno pasauli.
Paradoksāli, ka mums, tik ļoti apdraudētiem, izrādās, ir ļoti vārga armija, kas, līdzīgi jau pieminētajam mazajam sunītim, nemaz nav gatava reālai kaujas situācijai. Protams, pat ieguldot desmit un vairāk procentu no IKP aizsardzībā, ir grūti iedomāties, ka valsts ar diviem miljoniem iedzīvotāju spētu izveidot pasaules kontekstā varenu karaspēku, bet tomēr sagatavotība ļauj justies drošākiem. Nu, tāpat kā apgūstot dažus svarīgus sitienus, uz ielas jūties tā kā nedaudz brašāk, lai gan apzinies, ka boksa mačā tev nav izredžu. Taču, tā kā, ierakstot vārdu savienojumu "Latviju apdraud" meklēšanas tīmeklī Google, pirmais parādās video ar nosaukumu "Latviju apdraud pseidointelektuālisms", es drošības pēc šo rakstu labāk beigšu. Beigās vien citēšu (ja jau konteksts to pieļauj) skaistu dzejnieka Edvīna Raupa četrrindi:
tavas krūtis ir mazas kā Latvija,
bet man ar to pilnīgi pietiek,
kā nekad vēl jūtos es latvietis,
kā nekad vēl mīlu šo zemi.