Bieži vien šādā kontekstā tiek apbalvota nevis izcilība, bet gan prasme pielāgoties un reizēm varbūt pat vistīrākais konformisms. Tie mākslinieciskie sasniegumi, kuri tika bagātīgi apbalvoti, teiksim, nacistu un komunistu režīma ietvaros, pēc šo režīmu krišanas tiek analizēti ļoti uzmanīgi un piesardzīgi politisku apsvērumu dēļ. Savukārt par dažādās demokrātiskās iekārtās apbalvotiem darbiem tiek diskutēts tikpat piesardzīgi, jo šajos gadījumos jānem vērā kapitālisma apstākļos izveidojusies konjunktūra, kura lielākoties dod priekšroku sistēmai nekaitīgām radošām izpausmēm. Vai pārdotu darbu, biļešu, eksemplāru u.tml. skaits? Tādā gadījumā mēs riskējam sajaukt izcilību ar popularitāti – ne vienmēr tās pārklājas. Ja, teiksim, Paulu Koelju, Aleksandra Mariņina un Dens Brauns sasniedz apbrīnojamu popularitāti, tad viņi būtu jāuzskata par mūsdienu izcilākajiem literātiem. Lai arī lasītāju miljoni visā pasaulē tam labprāt piekristu, atrastos arī citi, kuri gribētu iebilst un par mūsdienu izcilībām uzskatītu pavisam citus literāros darbus, kuri ne obligāti uzvarējuši pārdošanas sacensībās. Bet varbūt tikai attiecīgās jomas teorētiķu un pieredzējušāko ekspertu spriedums? Tas materializējas kritiķu recenzijās, darba līgumos un prestižās uzstāšanās, darbu publicēšanas vai izstādīšanas iespējās. Kaut gan jāatceras, ka neskaitāmi mākslas fakti, kurus šodien uzskatām par pašaprotamu klasiku un par kuru izcilību nešaubāmies, to radīšanas laikā ir izsaukuši kritiķu asus protestus un nosodīijumu. Piemēram, vārds "impresionisti" sākotnēji tika lietots ar nievājošu pieskaņu, un Džeimsa Ebota Maknīla Vistlera savulaik avangardiskais un glezniecības robežas paplašinošais darbs Noktirne 19. gadsimta septiņdesmitajos gados nebūt netika uzņemts ar sajūsmu (Džons Raskins to nodēvēja par "krāsas spaini, kas iesviests skatītāja sejā"). Vai arī kritērijs ir mākslinieka pēcnāves reputācija? Līdzīgi kā, piemēram, savulaik aizrautīgi apspriestajā Latvijas kultūras kanonā, kura vizuālo mākslu sadaļā netika iekļauts neviena vēl dzīva mākslinieka veikums. Iespējams, šis kritērijs varētu būt viens no taisnīgākajiem. Pēc tam, kad norimušas mākslas darba radīšanas laikā virmojušās personīgās un politiskās intrigas, laikabiedru skaudība vai neizpratne, radikāli mainījušās konjunktūras un kultūrpolitikas prioritātes, atnāk apbrīnojami labi izglītots, zinošs un personīgi neieinteresēts zinātnieks, un kā gaismu no tumsas nošķir izcilību no viduvējības. Dažādu iemeslu pēc tas, protams, ir iespējams tikai ideālajā pasaulē. Šobrīd šķiet, ka visdrošāk būtu izcilības jēdzienu lietot tikai attiecībā uz kanonizētām vērtībām, kuras iespējams izvērtēt no pietiekamas hronoloģiskas distances. Toties par aktuāliem procesiem runājot, neslēpt aiz šī nedaudz iracionālā jēdziena to, kas katrā attiecīgā gadījumā tiek patiesi domāts – apbalvojumi, popularitāte vai ekspertu viedoklis. Jo šie kritēriji, atsķirībā no izcilības, ir racionāli izmērāmi un līdz ar to daudz mazāk subjektīvi.
Kas ir izcilība?
Izcilības jēdziens bieži izskan publiskās diskusijās par kultūru, un visticamāk katrs runātājs so jēdzienu piepilda ar saturu individuāli un subjektīvi. Tapēc lietderīgi pārdomāt – kas tad šodien ir izcilības mērs mākslās? Vai saņemto apbalvojumu skaits? Ja piekrītam šim variantam, tad pielīdzinām izcilību atbilstībai noteiktiem valdošās konjunktūras un kultūrpolitikas priekšstatiem, kurus veidojuši politiķi un ierēdņi.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.