Mūsu sabiedrība ir neviendabīga un nesadraudzīga. It kā pilsēta būtu sadalīta kādā virtuālā daudzlīmeņu sistēmā. Un ir jau arī. Protams, ka ir. Ne sabiedrībā, ne domā, ne mērķos nav vienotības. Mēs esam decentralizēts pūlis. Tā, protams, zināmā mērā ir demokrātijas priekšrocība, bet līdz zināmai robežai. Robežas sen ir pārkāptas. Ikdienā robežas tiek izaicinātas, pārkāptas, un tam seko viendienīšu reakcija. Nekas šajā sabiedrībā un valstī nav ilgnoturīgs. Sabiedrība tiek provocēta un apmuļķota, nākamajā dienā to iztirzā mediji, bet, kā mēs zinām, – šodienas avīze jau ir vakardiena. Nākamajā dienā ir jaunas katastrofas un jauni iztirzājumi.
Vasarā šis sabiedrības multicentrālisms ir uzskatāmi novērojams, cilvēki pulcējas baros un interešu grupās, kas eksistē atrauti un starp kurām skābekļa un asiņu apmaiņa notiek reti. Būtībā tas ir tāds sadalīto teritoriju, ietekmes zonu princips – mēs darām to, un jūs nemaisieties, jūs dariet kaut ko citu, un mums tas neinteresēs, kamēr liksiet mums mieru. Šī piedāvājuma un izvēles brīvība, kā arī konkurence ir uzteicamas jautājumos, kas nav pietiekami globāli, lai ietekmētu sabiedrību kopumā. Lielajos jautājumos mēs aizvien ciešam no metodes – kamēr vainīgais neatzīsies, cietīs visi. Vainīgais parasti tiek attaisnots, bet visi cieš tik vai tā. Indivīds nespēj uzņemties atbildību starplīmeņu situācijā. Proti, augšējie slāņi nejūtas parādā atbildību zemākajiem, jo jau pēc definīcijas zemākie nav uztverami nopietni.
Es teiktu, ka es dzīvoju nevienlīdzīgā sabiedrībā un izjūtu to ik uz soļa. Protams, tā ir utopija, ka slāņi varētu apvienoties vienam kopīgam mērķim, lai gan vēstures pagriezienu punktos tas ir noticis. Vai tiešām ir nepieciešams karš vai kataklizma, lai latvieši nokāptu no koka un pārstātu ēst cits citu? Tas nav tikai kārtējais trakais, kas uzrāpies vanteniekā, – sabiedrība viņam ir parādījusi šo ceļu. Tie nav kaku lāči, kas citus nomētā ar ekskrementiem, – tā ir sabiedrība. Tie nav mietpilsoņi, kas nedomā, nevēlas, nesapņo, – tā ir sabiedrība.
Kamēr mēs dzīvosim ar moto – ar mani tas nekad nenotiks, tāpēc man nav nevienam jāpalīdz, jo man pašam nekad nevajadzēs šāda veida palīdzību –, mēs nevaram runāt par sabiedrību vispār, tikai par zemākās attīstības stadijas cilvēkdzīvnieku, kas nekad nesniegs nevienam no sava mazumiņa palīdzību, taču nekad arī nesaņems atbildības izrādīšanu no augšējiem slāņiem. Es ticu – lai augšas sāktu ar mums rēķināties un ņemt pierē, mums ir jāiemācās cienīt citam citu savstarpēji. Tad tā ir pilsoniska sabiedrība, atbildīga, vienota un neapmuļķojama. Varbūt Rīga ir decentralizētības un bezatbildības Meka? Visur ir savas nepilnības. Rīga nav gatava. Varbūt Rīga tiešām nav gatava tam visam? Un, kamēr Rīga nav gatava, vai Rīga vispār ir?