Gaļa uzturā skar ne tikai garšu vai veselību, bet daudz būtiskākus jautājumus. Nezin kāpēc, noskatoties cirka mērkaķa dresūras video, kurā dzīvnieks tiek sists, mētāts un spīdzināts, vai kad ielās dodas pretkažokādu aktīvisti, neviens necenšas pārliecināt, ka dzīvnieku cirks un kažoks ir vitāli nepieciešama mūsdienu cilvēka dzīves sastāvdaļa, bet gaļai uz galda ir jābūt obligāti... Liela daļa mūsdienu bērnu nezina vai nekad nav redzējuši, kur un kā rodas piens un olas. Par to, kā rodas gaļa šķīvī, vecāki klusē – vai nu tāpēc, ka paši neaizdomājas, vai arī kaunas pavēstīt bērniem šīs "zvērības". Jebkurš bērns, ieraugot jēlas gaļas gabalu gatavošanas procesā, riebumā novēršas.
Liela daļa bērniem domāto kultūras produktu – grāmatas, kino, izrādes – izmanto dzīvnieku tēlus. Dzīvnieku pasaules varoņi ir apveltīti ar cilvēciskām īpašībām un attiecībām. Tomēr lielākoties pieaugušie dzīvo realitātē, kurā viņiem vieniem pieder vara pār visu – gan pār bērniem, gan pār viedokļiem, gan pār dzīvnieku pasauli. Kas būtu, ja bērns uzzinātu, ka viņam pusdienās tiks pasniegts viens no trim sivēntiņiem vai cūciņa Pepa?
Manā acu priekšā skaidrs kā filma vēl joprojām ir skats no bērnībā laukos pieredzētā, kad pa pagalmu skrien atgalvots gailis. Savukārt, kad galdā tika celts trusis, mums, bērniem, stāstīja, ka tā ir vista, jo trusīši bija tik pūkaini un jauki un mēs tos katru dienu apmīļojām. Pieaugušie šos sirdi plosošos faktus kaunīgi noklusē, paši pieraduši, ka tāda ir dzīves un barības ķēdes kārtība.
Esmu pazīstama arī ar situāciju, ka bērnam veģetārietim bērnudārzā un skolā nav īsti, ko ēst. Sākumā viņam mēģina visādi to gaļu ieskapēt vai pat iemelot, bet samierinoties atvēl plikos kartupeļus. Jo veģetārs uzturs nav pārāk izplatīta prakse. Oficiālais, atzītais, autorizētais, meinstrīma uzturs ietver gaļu.
Arī pieaugušajiem gaļas neēdājiem jāsastopas ar ne mazums izaicinājumu. Rīgas pusdienu piedāvājumi lielākoties ietver gaļu, un tas, ka zupā gaļas gabali nepeld, nereti liek uzskatīt, ka zupa ir bez gaļas, lai gan gatavota no gaļas buljona. Ja attālināmies no Rīgas centra, situācija kļūst arvien gaļīgāka. Līdz dažiem reģioniem ārpus Rīgas veģetārais uzturs vispār vēl nav nonācis – kāzās, bērēs, jubilejās jūs tiksiet cienāti ar gaļu, turklāt gaļa būs teju visu ēdienu sastāvdaļa – pie gaļas buljona tiks pasniegts buljona pīrādziņš ar malto gaļu, otrais ēdiens tiks pārliets ar gaļas mērci, salātu sastāvā būs mēle vai desa. Kad aizejat ciemos, saimnieki būs pagatavojuši ēdienu ar gaļu, pieņemot, ka to ēd visi. Kā veģetārietis toties varat priecāties, ka aizvadītās sezonas dārza ballītēs esat uzņēmis kārtīgu vitamīnu devu, pārtikdams no zaļajiem salātiem, kamēr citi locīja iekšā šašliku, stilbiņus un desiņas. Nesen viesojos kādā skolas ēdnīcā: piedāvājumā bija tikai viena veida zupa – frikadeļu. Izvēles nepiedāvāšana ir cilvēktiesību pārkāpums. Visi var teoretizēt, kas ir labāk, veselīgāk utt., bet izvēlei tik un tā ir jāpaliek cilvēka ziņā, arī ja šis cilvēks ir bērns. Mūsdienās bērniem drīkst būt savs viedoklis. Mūsdienās bērnu vecākiem drīkst būt savs viedoklis, un, ja konkrētās skolas sabalansēto veģetāro ēdienkarti vecāki ir atbalstījuši, jājautā – vai no gaļas ēšanas atbrīvot var tikai ārsta zīme? Varbūt vajadzētu ieviest arī homeopātiem, garīdzniekiem, psihologiem un tamlīdzīgu profesiju pārstāvjiem šādas paraksta tiesības?
Tieši privātās skolas varētu būt tā vieta, kur konkrēta nostāja un intereses varētu satikties ar atbilstošu piedāvājumu. Valsts skolās pārmaiņas aizņems gadu desmitus, un šīs pārmaiņas ne bērniem, ne vecākiem vairs nebūs aktuālas. Ir vērts aizdomāties, vai tiesības izvēlēties nepiedalīties slepkavībā ir viena no pārmaiņām, ko apsvērt.