Foto: Foto: Kristaps Kalns, Dienas mediji

Krokodīls un valodas geto

Pirms gadiem pieciem nobrīnījos, uzzinot, ka mūslaiku Berlīnē dzīvo vairāk kā 300 tūkstoši krievu. 2010. gadā statistika rāda, ka kopskaitā ieceļotāju Berlīnē no tās vietas, ko Puķins saukā par “XX gadsimta lielāko ģeopolitisko katastrofu”, precīzāk – no tā, kas šīs katastrofas rezultātā palicis pāri (t.i. Krievijas), varētu tuvoties pusmiljonam. Krieviem Berlīnē vēsturiski bijusi un ir liela diaspora – galgalā, jau XX gadsimta divdesmitajos gados Berlīnē iznāca 13 krievu avīzes ar nebūt mazu tirāžu.

Bet šoreiz runa nebūs par to, kādēļ tik daudzi krievi bēg no Puķina iedibinātās “īpašās demokrātijas” un tomēr cenšas apmesties kaut kur patuvāk “mājām” – viss viens, vai kopš PSRS laikiem tik rietumnieciskajā “Piebaltijā” vai ērtajā/jo lētajā Berlīnē (ja kas, Berlīnē joprojām elementārērtībām atbilstoši dzīvokļi maksā uz pusi mazāk kā Rīgā, to zinu no četru savu Maskavas paziņu pieredzes, kas divu gadu laikā pārcēlušies tur uz dzīvi).

Nesen man ar draudzeni gadījās iekulties amizantā situācijā. Un tas notika Berlīnē. Mēs abi vēlējāmies brīvākā vakarā noskatīties vācu/krievu režisora Kirila Tušī dokumentāro filmu par Mihailu Hodorkovski, ko bijām palaiduši garām Rīgas seansos. Berlīnē filmu Khodorkovsky demonstrēja kinoteātrī KROKODIL, Greifenhagener Straße 32, kaut kur netālu no pilsētas Mitte, ar ūbāņiem ērti nokļūt.

Tā kā līdz filmas sākumam bija strēķītis laika, pavakariņojām lokālajā itāļu krodziņā, kurā saimniekoja divas studentes no Itālijas, kas Berlīnē studē deutsch. Meitenes bija tik laipnas, ka izstāstīja sava rajona (tipiska piecstāvīgā Jugla, vien drusku koptāka) specifiku. Te pārsvarā dzīvojot krievi – tie, kas pēdējo desmit gadu laikā sapirkuši nekustamos īpašumus. Tādēļ KROKODIL viņiem esot tāds kā vietējais kultūras centrs. (Un patiešām – kā vēsta KROKODIL mājlapa http://www.kino-krokodil.de/ , kinoteātrī strauji nonāk dažādas jaunas, kvalitatīvas krievu filmas, tiek rīkotas premjeras ar autoru piedalīšanos – piemēram, tagad tur rāda Aleksandra Sakurova izcilo Faustu…).

Nu, brīnišķīgi! Maza krievu kultūras oāze Berlīnes vidū.

Uz Hodorkovski sanāca cilvēki divdesmit – un tikai ceturta daļa bija vācieši (filmas demonstrē ar vācu subtitriem). Atrēķinot trīs jocīgos latviešus, tātad divpadsmit krievu vēlējās redzēt skandalozu filmu par Putina sistēmas radītāju – oligarhu, kurš, tiklīdz pārkāpa sistēmas “sarkanās līnijas” (vēlējās pats iet politikā), tā kļuva par paša radītās sistēmas absurdi apsūdzēto upuri. Nu, pārējais jau jums apmēram zināms…

Taču šis blogs galu galā nav arī par krievu filmām, kas tiek regulāri demonstrētas Berlīnē, īsteni, ar asprātīgu “padomiskā retro” stila izjūtu izdekorētā mazā kinoteātrītī ar kādām 60 vietām.

Novedīsim “Berlīnes krievu” situāciju līdz loģiskajam absurdam.

Iedomāsimies, vai Rīgā būtu forši, ja eksistētu savs KROKODIL, kurā vietējiem krieviem pulcēties, lai viņi, strēbjot tēju no patvāra, varētu iepazīties ar jaunākās kultūras dzīves aktualitātēm iz savas “vēsturiskās dzimtenes”?

Bet ja Rīgas krievu vietā būtu kinoteātris SPRĪDĪTIS latviešiem? Galu galā, Holivudas komercterors, ko pieņemam bez mazākās aiztures un kurš mentāli svešs (jo unificēts) latviešu dzīvesdziņai, pakāpeniski novedīs tieši pie tā paša – pie latviešu kultūras geto. Latviešu kino jau šādā geto atrodas.