Laiks sakārtot savu elektronisko bibliotēku

Jā!

Anonimitāte atvēl atklātību un liedz ietekmēt pateiktā vērtējumu caur personības prizmu, jo svarīgi ir ko, nevis kas.

Kas vispār ir anonimitāte. Piemēram, persona, kuru pazīst kādi desmit cilvēki ir anonīma sabiedriskā medijā, publiskā vidē. Liek tā savu vārdu vai izdomātu. Slēpties aiz sveša vārda lai pateiktu kaut ko īpaši iespējams nepatīkamu ir viena no brīvībām ātri pazūdošu tekstiņu virtenēs, ko virknē ikdienas simtiem milionu komentētāju. Tas ir kā pūļa troksnis rātslaukumā pirms interneta ērā ar to atšķirību, ka iespējams dzirdēt katru balsi no personām par kurām neviens neko nezin un tas pat ir skaisti. Arī Kirkegors slēpās. Katram ir tiesības runāt caur masku, dažreiz. Visu laiku taču to darīt ir mazohisms vai augstākais elitārisms. Un pēdējais aspekts, bet, manuprāt, vissvarīgākais ir anonimi izteiktā tāds kā hermētiskums. Izteiktais ir brīvs no izteicēja ar visu tā bagāžu. Tīrā izteikumā lasītājs var ieraudzīt ideju vai kļūdu, vai idiotismu daudz tīrāk. Turklāt arī pašam izteicējam tiek atviegloti priekšnoteikumi - izsakāmais var izskanēt kā balss nevis kā manifests. Manifestiem ir autori. Balss var būt iekšēja un anonīmos komentāros arī ārēja. Tā ir sveša, bet skaidrs, ka tai ir autors. Tomēr autora noslēpums piespiež vērtēt tieši izteikto. Nesen raidijumā Viss Notiek tika pieminēta viena no cilvēktiesībām saistībā ar rosīšanos sociālajos portālos. Tiesības būt aizmirstam. Anonimitāte un tiesības būt aizmirstam ir no radnieciski, jo abos mīt doma par piedošanu, attīrīšanos, dažādu komunikācijas ceļu meklējumos pieļauto kļūdu labošanas iespēju. Tiesības uz saniedrībai nezināma autora balsi kā pēdējais patvērums izraidītajam vai kā vienīgā iespēja tādam kas patur tiesības uz aizmiršanu visas dzīves garumā ar vienīgo intenci būt balsij.