Tādas lasīšanas man pietrūkst, tāpēc esmu laimīga par pieredzi, ko atrodu Latvijas valsts simtgades projektā Lasām Latvijā. Stundas laikā var iegrimt tik dziļi kādā Latvijas vēsturē īpaša teksta pasaulē, ka pēc tam nākas palūkoties kalendārā, lai noskaidrotu, kāds tagad gads.
Izrāžu lasījumu ciklā Lasām Latvijā režisors Valters Sīlis, scenogrāfs Uģis Bērziņš un aktieri LNB pastāvīgajā ekspozīcijā Grāmata Latvijā skatāmās vai ar tās tēmām saistītās grāmatas pārvērš interesantā priekšnesuma un kolektīvas lasīšanas pieredzes apvienojumā. Katrā tikšanās reizē noslēgumā ir arī Gustava Strengas lekcija – soloizrāde. Vēsturnieka un LNB pastāvīgās ekspozīcijas Grāmata Latvijā kuratora esejas par katru no grāmatām ir daudz vairāk nekā komentārs par darba rašanās un uztveres kontekstu. Tie ir spilgti, argumentēti un pārliecinoši viedokļi par to, kāda Latvija bija un kāda (un kāpēc tieši tāda) tā ir šodien. Ir laime tajos ieklausīties un pārdomāt dzirdēto.
Īpaši laimīga biju pēc pārdomām, kas mani pārņēma pēc Kārļa Ulmaņa režīmu slavinošās grāmata Pieci gadi lasījuma. Atšķirībā no sazvērnieciskas pārvietošanas pa konspiratīvajām pagraba telpām, kurās tika lasīts žurnāls Auseklis (1987– 1988), grāmata Pieci gadi (1939) tika "izspēlēta" visai tradicionālā teātra situācijā uz paaugstinājuma bibliotēkas ātrijā. Aktieri tērpušies XX gadsimta 30. gadiem pieskaņotos tērpos un runā atbilstošā manierē. Sēdēju muti pavērusi, veroties patriotisma asaru pilnajās aktieru acīs un aukstajos diagrammu stabiņos, kas lika varoņu balsīm sprūst kaklā aizkustinājuma dēļ. Tik autentiski un neticami vienlaikus. Tik biedējoši diskriminējoši uz etniskās izcelsmes un citu "neatbilstību" pamata. Tik ticami, jo skaitļi un grafiki nemelo. Tik noslēpumaini, jo daļai līkņu gals uz leju ielauzts. Kāda būtu grāmata Desmit gadi?
Pēc izrādes sekoja izcils Gustava Strengas komentārs, no kura īpaši spilgti atmiņā palikušas dažas lietas. Grāmatā, visticamāk, atklātu melu nav, bet nav arī nekāda plašāka konteksta par globālo atkopšanos no krīzes, par baltvācu arhīvu piespiedu atsavināšanu, kas lika strauji pieaugt muzeju finansējumam. Gustavs Strenga stāsta, ka Pieci gadi, visticamāk, uzturēja dzīvu mītu par zelta laikmetu neatkarīgi no tā, kāds tas bija realitātē, un tāpēc lika tik ļoti tiekties pēc valstiskuma atjaunošanas. Pieci gadi spilgti parāda tās idejas, kuras vēl aizvien turpina šķelt Latvijas sabiedrību.
Kamēr acu priekšā bija tikai pati grāmata, kas atdzīvināta izrādē, kuru katrs var uztvert pēc savas izvēles (ironiski, nopietni, slavinoši, kritizējoši, neitrāli ilustrējoši…), skatītāji bija laimīgi. Visi bija vienoti laimē neatkarīgi no tā, kas bija laimes iemesls. Pēc vēsturnieka komentāra daļai publikas sejas nomācās, bet otrai daļai šausmu filma turpinājās ar saprāta balsi. Līdz brīdim, kad telpā ienāk kritiskā domāšana, tiek piedāvāts skaidrojums un konteksts, visi var būt laimīgi. Katrs par savu tēmu, katrs savu iemeslu dēļ. Vieni ir laimīgi par precīzi nostrādātu formu un ticamu izpildījumu, citi laimīgi ironijas un kritikas dēļ, vēl kāds tvīkst ilgās pēc laimes, kāda valdījusi latviešiem atņemtajā paradīzē.
13. jūlijā lasīt kārie skatītāji iepazina stāstu par cilvēku, kuram vientulība palīdz atrast laimi arī komunikācijā ar citādu cilvēku. Lasot grāmatu Robinsons Krūziņš (1824), ļaudis mēģināja ielocīt acis vecajā drukā. Lāgā jau neizdevās, taču cik laimīgi viņi bija, kad pārējie aplaudēja par centību. Robinsons Krūziņš bija viena no pirmajām grāmatām, caur kuru latvieši iepazina lasīšanas laimi. Rudenī gaidāma tikšanās vēl ar divām grāmatām, un 2018. gada sākumā būs iespēja visus darbus "pārlasīt" vienkopus.