No Starptautiskā lasītprasmes novērtēšanas pētījuma (PIRLS - Progress in International Reading Literacy Study, 2003 -2007) 39 dalībvalstīm, tieši Latvijā skolas vecuma bērniem ir viszemākā motivācija lasīt. Arī 2008. - 2010. gada PIRLS pētījums neuzrāda Latvijā būtiskus uzlabojumus. Līdzīgas tendences atspoguļo arī Kultūras informācijas sistēmu (KIS) mājas lapā pieejamais 2009. – 2010. gada pētījums „Latvijas publiskās bibliotēkas un internets: tehnoloģijas, pakalpojumi un ietekme uz sabiedrību”. Dati vēsta, ka bērniem pieaugot, vēlme lasīt mazinās: ja piektajā klasē grāmatas vismaz reizi nedēļā lasa 63% meiteņu un 32% zēnu, tad devītajā klasē to dara vairs tikai 36% meiteņu un 18% zēnu. Raugoties nākotnē, ilūzijas par latviešiem kā lieliem lasītājiem, vajadzētu atmest. No latviešu jauniešiem (vecuma grupā no 5. - 9.klasei) tikai trešdaļa (33%) grāmatas savam priekam lasa vismaz reizi nedēļā, kamēr krievu jauniešu grupā šis rādītājs ir 46%. 43% latviešu jauniešu un 29% krievvalodīgo jauniešu nekad vai gandrīz nekad nemēdz lasīt savam priekam. Ja ņem vērā, ka 33% ģimeņu grāmatu skaits mājās svārstās no nulles līdz piecdesmit, bērniem paredzēto literatūru ieskaitot, tad par neglaimojošiem skaitļiem nav jābrīnās. Ābols no ābeles tālu nekrīt, un viss notiek tā, kā tam jānotiek. Ja mēs tikai runājam, bet nelasām latviski, tad mūsu dzimtā mēle pamazām noliesē, un skuju taka vairs nav tālu. Domāju, arī šī iemesla dēļ referendums par vēl vienu valsts valodu ir samērā likumsakarīga parādība.
Tomēr tuksnesīgajā ainavā vēl ir kāda vieta, kas grāmatu cienītāju līmenim neļauj noslīdēt vēl zemāk – LNB Bērnu literatūras centrs ar tā lasīšanas veicināšanas programmu „Bērnu žūrija”. „Bērnu žūrijas” pamatideja ir nodrošināt bibliotēkas ar labāko bērnu grāmatu izlasi un interesantu aktivitāšu programmu, iesaistīt tūkstošiem bērnu grāmatu lasīšanā un populārāko grāmatu nominēšanā, kā arī veikt diskusijas par lasīto. Diemžēl arī šai oāzei vajadzīgajā daudzumā ūdens (lasi – valsts finanses) netiek piegādāts, patlaban līdzekļi tiek vākti arī ziedot.lv. Vēsturiski „Bērnu žūrijai” atbalstu sniedz pašvaldības un privātie sponsori, arī VKKF. Šeit es gan kaut ko nesaprotu - kādēļ, lai savāktu naudu tik valstiski svarīgai nacionālās identitātes stiprināšanas, valodas kopšanas un izglītības programmai, ir jāstaigā apkārt ar izstieptu roku, vai jāpiedalās vispārējā VKKF konkursā, sacenšoties ar pilnīgi atšķirīgiem un nesalīdzināmiem projektiem? Vai lasīšanas veicināšana bērnu un jaunatnes vidū nav tiešs un nepārejošs Izglītības ministrijas pienākums? Esmu pārliecināts, ka ir. Bet, ja IZM uzskata, ka nav, lai atdod daļu nodokļos iekasētās naudas, paši tiksim galā.
Domājot par grāmatu nelasīšanu, rodas dažādi skaidrojumi. Nu jā, jaunās tehnoloģijas – interneta un televīzijas piedāvātā informācijas plūsma ir ātrāk un vieglāk uztverama. Un tāda jau ir cilvēka daba – visu kārojas dabūt fiksi un pa vieglo. Sākot ar ātrajiem kredītiem, beidzot ar zināšanām. Nebūt nedomāju, ka dzīvē visam jānāk grūti, taču dauzīt bumbierus un gaidīt, ka viegluma sajūta nokritīs no gaisa, ir bērnišķīgi. Gribi, vai negribi, bet kaut kāds darbs savā laimīgajā liktenī jāiegulda. Arī grāmatu lasīšana zināmā mērā ir darbs. Garīgā piepūle, koncentrēšanās utt. Lasot, uztvere vēl nav atvieglota ar kāda cita sagatavotu interpretāciju, vai īso kursu - pašam jāuzglezno tēli, jābūt režisoram, operatoram, scenogrāfam, tērpu māksliniekam un, iespējams, pat jāsacer muzikālais pavadījums. Daudziem tas šķiet apgrūtinoši, gar-laicīgi. Tas tiesa, grāmatas atņem ne mazums stundu. Tomēr savs labums nāk vietā – lasīšanas process attīsta iztēli un veicina radošu domāšanu. Domāšana kļūst arvien patstāvīgāka, tā pat var izveidoties par pastāvīgu ieradumu. Cilvēks sāk mazāk lietot nepareizi izveidojušos stereotipus, vispārinājumus un citus vispārpieņemtus, taču nejēdzīgus domāšanas paraugus. Labu grāmatu lasīšana, rada neatņemamu pievienoto vērtību, kas paliek pašā lasītājā... Ak, Dievs un lasītāj, piedod man šo didaktisko rindkopu!
Iepriekš minētajā pētījumā par Latvijas bibliotēkām, tomēr atradu vienu labu ziņu: 75% no jaunāko klašu skolēniem jūtas ļoti laimīgi, ja kāds tiem uzdāvina interesantu grāmatu (tikai 4% apgalvo, ka nepriecātos). Bet visbiežāk par grāmatu priecājas laukos dzīvojošie bērni - 80%.