Un šajā rakstā es gribētu paust tās atziņas, pie kurām es nonācu un kuras man pašai diezgan daudz paskaidroja, kāpēc Latgale šodien atrodas tur, kur tā atrodas, un, iespējams, palīdzēs citiem – gan tiem, kas jūtas latgalieši, gan tie, kas viņus atklāti sauc par „čangaļiem” (diemžēl man jāatzīst, ka arī manu paziņu lokā tādu ir gana daudz), jo tā nu ir iznācis, ka mūs apvieno viena valsts pārvalde un dēties mums vienam no otra, teiksim atklāti, nav kur.
Latgale, un pie šīs pārliecības es stāvu un krītu, ir etnisko latviešu izcelsmes vieta, un latgaliešu valoda ir valodas senākā daļa, nevis dialekts vai valodas paveids, kā to 30. gados centās pasludināt Rīgas nacionālsociālisti. Latgaliešiem atšķirībā no citām šajā reģionā dzīvojošām ciltīm pirms vācu ordeņa iebrukšanas bija savs tā saucamais „rex”, tas ir, karalis – Jersikas Visvaldis -, to apliecina arī vēsturiskās hronikas, kuras tika rakstītas pēc okupantu-teitoņu diktāta, taču valstiskuma fakts bija tik acīmredzams, ka pat viņiem to noniecināt nebija iespējams. „Rīgas nācija”, kā mums visiem zināms, Viduslaikos tika formēta uz „pārbēdzēju bāzes” – lai strādātu profesijās, kas bija prestižākas par virvju vijējiem, bija jākļūst par vācieti vai krievu un šos „Karklingus” jau gana daudz ir izsmējusi latviešu literatūra. Un „šis ģenētiskais kods” ir tas smagais mantojums, kuru mēs joprojām turpinām iesmelt, – tas ir atklāts naidīgums pret savējiem, kad latvietis latvietim pat ārzemēs ir vilks, kad mēs atļaujamies šo slaveno izteikumu „šī valsts” tik organiskā apzīmējuma „mana dzimtene” vietā. Taču atgriežoties pie valodas. Tas, ka latgaliešu valodas rakstības attīstība 19. gadsimtā kopā ar lietuviešu valodu pēc studentu nemieriem Viļņas universitātē saskaņā ar Krievijas imperatora pavēli tika apstādināta uz sešdesmit gadiem, ļāva izrauties priekšgalā tā saucamajai latviešu valodai, kura ir krietni vairāk vāciskota un šobrīd arī rakstnieku apdarināta. Taču latgaliešu valodas dzīvotspēju apliecina jau tas fakts vien, ka arī pēc turpmākajiem latgaliešu rakstības valodas aizliegumiem pirmoreiz 1934. gadā - saskaņā ar Ulmaņa rīkojumu - un otrreiz pēc 50. gadu padomju varas diktāta tā joprojam nav iznīkusi. Cilvēki tajā joprojām runā, sazinās un tagad pat mēģina sarakstīties.
Otrs milzīgais balsts, kas kardināli atšķir latviešus no latgaliešiem ir tas, ka latgaliešu garīgums joprojām tiek uzturēts absolūti citās – katoliciskās - vērtībās, kas nozīmē pavisam citu attieksmi pret pasauli. Tā ir bijība, viesmīlības likums un paļaušanās uz augstāku varu, kas, nepareizi to pielietojot, latgaliešus ir gandrīz iznīcinājusi saimnieciski. Nevajag liekuļot, bet valsts pārvalde 90. gados neizdarīja neko, lai saglabātu Latgalē kaut vienu no lielajiem PSRS laika gigantiem (atcerēsimies kaut vai to pašu Rēzeknes Piena kombinātu), gluži otrādi - tika darīts viss, lai uzņēmumus izpārdotu un iznīcinātu. Pēdējais mohikānis – REBIR – par spīti visām tā vadītāja, atzīmēsim, pēc tautības – krieva - pūlēm aizgāja nebūtībā pavisam nesen. Tas, par ko tagad gauži raud pārējā Latvija, ar Latgali tika izdarīts vēl 90. gados – jaunieši masveidā izbrauca strādāt uz Eiropas valstīm un Krieviju. Latgale tika nosaukta par sliņķu zemi, nu ko – tagad tā varat nosaukt arī paši sevi. Protams, katolicisms arī krietni vien ir samazinājis praktiskās dzīvošanas prasmi. Cerība uz brīnumu, kas notiek, tāpēc ka notiek, arī atšķir latgaliešus no latviešiem, kuri gan ļoti labi zina, ka uzdīgs tikai tas, kas ir iesēts.
Trešā un milzīgā atšķirība ir tas, ka Latgale ir atvērta, iepretī pārējai Latvijai, kura nemitīgi raizējas par „savējo rindu” (lasi: arī pilsonisko) un valodas tīrību. Latgales mentalitāte ir atvērta, un savā bērnībā es vēl pieredzēju, ka kopējos svētkos tika dziedātas visas dziesmas – gan „Pūt vējiņi”, gan „Aiz azara bolti bārzi”, gan „Ti ž mne pidmenula, ti ž mene pidvela”, gan „Za čem vi devuški krasivih ļubite”... Tas liecina tikai par vienu - cilvēki šeit neorientējās uz atšķirīgo, bet gan uz kopējo. Apsmiet vai aizrādīt nepareizu valodas lietojumu man nekad nav ienācis pat prātā. Jo atzīsimies taču atklāti – jautājums ir tikai par to, vai mēs gribam saprasties? Jo, ja gribam saprasties, tad mēs sapratīsim pat ķīnieti, iztiekot tikai ar žestiem un pirkstiem. Bet, ja mēs to negribam, tad varam katru svētdienu turēt referendumus un izmest cilvēku ārā no valsts varas kabineta tikai par to, ka viņš nepareizi izrunā plato „ē”.
Ņemot vērā visu iepriekš uzskaitīto, es jau sen esmu atmetusi domu, ka ir iespējama Saskaņa uz nacionālā fundamenta, jo pamati mums tomēr ir pārlieku atšķirīgi. Bet kopā dzīvošana mums tomēr būtu jānodrošina, jo valstī, kur pat prezidenti var nest tādus vācu uzvārdus kā „Ulmanis”, „Freiberga”, premjers var būt poliskā uzvārda nesējs „Dombrovskis”, vajag meklēt citus pamatus, uz kuriem vienoties, – VISPĀRCILVĒCISKĀS vērtībās liktus! Jo, kā teica mana vecmamma: "Vīnolga krīvs voi latvīts, ka tik cylvāks lobs!" Un viņai var ticēt, jo viņa pārdzīvoja divus pasaules karus, tiem sekojošās tīfa un tuberkulozes epidēmijas, izvešanas, un ne reizi, lai pastieptu izsalkušam maizes donu vai lai aizietu apkopt bezcerīgi slimos, viņai nebija nekāds rādītājs ne viņa tautība, ne mantiskais stāvoklis, ne ieņemamais amats. Un viņai, neskatoties uz visam politiskajām jukām un represijām, izdevās visu savu garo mūžu nodzīvot savā mājā, savā ģimenē un ar godu būt apglabātai savas ģimenes kapos.