Pareizāk sakot, vienu aspektu no otra ir grūti nošķirt. Tāpēc dažkārt ekonomistu komentāri, teiksim, par iespējamo eiro sabrukumu, lai gan visnotaļ profesionāli, skan panaivi. Skaidrs, ka ekonomiskajos procesos ir kaut kāda loģika un likumsakarības (samērā plašā šo vārdu nozīmē), tāpēc eiro projektu nebūtu iespējams realizēt, totāli ar tiem nerēķinoties, un ekonomistu brīdinājumos ir jāieklausās. Tomēr tie spēki (atvainojos par šo romantisko jēdzienu), kas radīja un uztur pie dzīvības Eiropas Savienību un eiro, nav vienkārši reducējami uz ekonomiskā izdevīguma aprēķiniem.
Te gan uzreiz jāpiebilst, ka nebūtu pareizi teikt, ka pie mums šī diskusija ir tikai par izdevīgumu. Līdzās ekonomiskajiem argumentiem parādās politiskie, bet arī tie ir specifiski un diagnosticējoši. Proti, centrālā politiskā diskusija ir par Latvijas neatkarības un identitātes likteni. Kā otrs manāmākais politiskais arguments ir atsaukšanās uz to, ka Latvija, ieviešot eiro, būs Eiropas Savienības kodolā un tādā veidā kaut nedaudz ietekmīgāka.
Abu argumentu iezīme ir tā, ka tie ir lokāli un uz sevi, uz iekšu vērsti. No vienas puses, tas ir tikai dabiski. Kurš gan cits par mums domās, ja ne mēs paši? Arī Eiropas Savienības un eiro projekti ir kaut kādā ziņā lokāli, to mērķis ir Eiropas nozīmes un labklājības saglabāšana, bet šī mērķa realizācija prasa globālu domāšanu. Aizmirstot šo globālo aspektu, diskusijā tiek zaudēts būtisks skatpunkts. Protams, liela daļa ES problēmu rodas no tā, ka katras valsts intereses un kopīgās intereses savietot ir grūti un bieži vien sāpīgi, tomēr kopīgajai virzībai ir liela inerce, un, lai to apstādinātu, vajag ko lielāku par Grieķijas parādiem vai nelielu kritumu IKP pieaugumā. Eiropas Savienība varbūt aizsākās kā atbilde uz Otro pasaules karu, un eiro tika iecerēts, lai risinātu ekonomiskās problēmas, tomēr šobrīd ar lielu spēku sevi piesaka jautājums par topošo pasaules kārtību. Pasaule vairs nav eiropocentriska, tā vairs nav bipolāra, un droši vien neviens īsti nesaprot, kāda tā ir, bet nav šaubu, ka mēs atrodamies lielu pārmaiņu vidū, kur Eiropas nākotne ir atkarīga no tās vienotības.
Atkal pārmaiņas. Atkal nestabilitāte. Vai Latvija nevarētu palikt kaut kur ārpusē? Vai nevarētu būt "tāda kā Šveice"? Manuprāt, viens no motīviem, kas atklājas diskusijā par eiro, ir tieši šis. Daudziem gribētos, lai Latvija aizietu godam pelnītā atpūtā, pensijā – dzīvot ne ļoti bagāti, bet tā, lai ir OK. Un atkal – tas ir tikai saprotami. Ko tikai mēs neesam piedzīvojuši...
Tomēr šāds scenārijs nav ticams. Pirms dažiem gadiem varbūt daudziem likās, ka pārmaiņu laiki ir beigušies, tagad varēs mierīgi baudīt padarītā augļus. Nesanāca. Jāturpina kārpīties. Vai eiro ieviešana ir risks? Droši vien, bet, kas vēlas nodrošināties pret jebkādiem riskiem, nedzer dzirkstošo vīnu.