Latviešu desants Berlīnē un Maskavā

gadā tapušajai komēdijai Krečinska kāzas. Interesanti, ka tā ir 37 gadus vecā autora, diplomēta matemātiķa un filosofa, debija teātrī, kas uzreiz kļūst, kā šodien teiktu, par repertuāra hitu un skatītāju mīlestības jeb popularitātes ziņā konkurē ar tādiem krievu skatuves diždarbiem kā Gogoļa Revidents un Gribojedova Gudra cilvēka nelaime. Maskavas Dailes teātrī Krečinska kāzas kā debiju uz teātra galvenās skatuves iestudē komanda no Latvijas – režisors Viesturs Meikšāns, scenogrāfs Reinis Suhanovs, kostīmmāksliniece Anna Heinrihsone un komponists Jēkabs Nīmanis. Ja teātra līderis Oļegs Tabakovs būs apmierināts ar latviešu darba rezultātu, Meikšāns turpinās Suhovo-Kobiļina triloģijas iestudēšanu – sekos jau drūmas groteskas pilnās komēdijas Lieta un Tarelkina nāve.Berlīne, slavenais teātris Schaubuehne am Lehniner Platz (nejaukt ar Ļeņina laukumu – tāds šajā bijušās Rietumberlīnes daļā nav iedomājams). 14. decembrī te notiks Maksima Gorkija lugas Vasarnieki pirmizrāde. Arī klasika, tikai sarakstīta Krievijas dramatiskāko revolucionāro pārmaiņu laikmeta sākumā – 1905. gadā. Gorkija Vasarnieki ir dekadentiski revolucionārs sacerējums – vecās dzīves saimnieku rakstniekam tā kā drusku žēl, bet par jaunajiem arī vēl nekas nav skaidrs. Jūtams, ka lugu sacerējis pirmo popularitāti un slavu izjutis jaunais dusmīgais autors "ar biezpienu galvā" pirms komfortablās astoņu gadu dzīves Itālijas Kapri salā, pirms Staļina privātā ielūguma "apmeklēt pasaulē progresīvāko valsti PSRS" (1928), par kuras gulaga (koncentrācijas) nometņu varenību Gorkijs ir tik stāvā sajūsmā, ka saraksta sociālistiskajam režīmam slavas dziesmu – vienu no krāšņākajiem tekstiem padomju literatūrā.Un arī šo dīvaino Gorkija pusdekadentisko lugu Vasarnieki uz vācu skatuves izved latviešu teatrāļu kompānija – režisors Alvis Hermanis, scenogrāfe Kristīne Jurjāne un komponists Pēteris Vasks. Tā nav Hermaņa un Jurjānes pirmā sadarbība Rietumeiropas teātrī – Kristīne veidojusi scēnisko ietērpu un kostimēriju Gorkija Vasai Minhenes Kammerspiele, Oblomovam Ķelnē un Rīgā. Taču par scenogrāfiju un tērpiem Berlīnes Vasarniekiem Hermanis šoreiz jūsmo pavisam kvēli: "Tā ir grandiozākā un labākā no visām scenogrāfijām manām izrādēm, un būs nepieciešamas piecas smagās fūres, lai visu to konstrukciju aizgādātu martā uz Amsterdamu." Kāpēc uz Amsterdamu?Tāpēc, ka tur visu martu notiks Alvja Hermaņa izrāžu festivāls – pāris no Jaunā Rīgas teātra (saprotams, Eiropas modernā teātra dzīvā klasika – _Garā dzīve un Klusuma skaņas_), viena no Berlīnes, viena no Minhenes, viena no Vīnes Burgtheater. Tā arī festivāls saucas Brandstichter 2013: Alvis Hermanis.Burtiski – aizdedzinātājs, "tipa – Prometejs kaut kāds laikam", – tā Hermanis paskaidro īsziņā. Un atkal mēs ar savu Rīgas – Eiropas kultūras galvaspilsētas 2014 – ideju sarīkot Latvijas kultūras eksportpreces – Hermaņa – labāko Eiropas teātra izrāžu parādi esam nočammājušies. Bet vairāk nekā prieks par latviešu teātra personību desantu Maskavā, Berlīnē, citviet mani urda vispārības jautājums – varbūt tiešām latviešu režisori "krievu jautājumu" redz kaut kā īpašāk, citādi?