Latviskā svētība

No cimdiem NATO valstu samita viesiem un ādas aprocēm pirms krietna laika svētās zīmes aizstaigājušas līdz fonam benzīntanku reklāmas kampaņās, neaizpildītiem laukumiem bezmaksas bukletos un lavaša ietinamajam papīram.

Īsts sprādziens sākās tad, kad frēzējamo un lāzergriežamo ierīču cena kļuva pašmāju aktīvistiem sagremojama. Pateicoties tam, pašlaik varam lepoties ar milzīgiem spīdīga plastikāta jumīšiem un zalkšiem uz katra sevi cienoša kultūras nama un pagastmājas sienas. Mazākā versijā šie simboli ir nopērkami kā koka piekariņi eglītei, kā smaržīgi (smirdīgi) štruntiņi automašīnas salona atsvaidzināšanai vai, apkaisīti ar dzintariem līmē, der kā lielisks suvenīrs, kad braucam ciemos uz ārzemēm.

Arī Latvijas ēdnīcu kultūrā tautiskie raksti ir veiksmīgi iesējušies daudz plašāk par Ķirsona meistaru kokgriezumiem Lido ēstuvēs. Piemēram, grieķu antīkā ērzeļa Bucefala vārdā nosauktajā krodziņā Pierīgā ēdienkartē iedrukātais Austras koks, ugunskrusts un saules zīme var latvim palīdzēt izdarīt izvēli starp soļanku, spageti ar garnelēm vai žuljēnu ar jūras veltēm. Ar tautisko rakstu dizainu tiek ražotas salvetes, kurās noslaucīt pie lūpām pielipušo majonēzi no svinīgās 18. novembra siļķes kažokā; tumši sārtos toņos ieturētie raksti labi paslēpj biešu sarkano no populārā svētku ēdiena.

Atzīšos, es mazliet gaidu pirmo tualetes papīra rulli ar stilīgiem latvju ornamentiem un nespēju beigt sajūsmināties par aizraujošo laiku, kas tiktu pavadīts, pa gabaliņam tinot vaļā ja ne gluži Lielvārdes jostu, tad kādu vienkāršāku tautisku lenti noteikti. Esmu pārliecināts – ja mans mutes caurums ir pelnījis Austras koka pieskārienu, arī izejas caurums ir pelnījis godu un latvisku svētību.

Cita tēma, kas it kā apliecina latvisko mīlestību un uzmanību pret detaļām, ir arvien uzmācīgākais vārdu salikums "roku darbs" uz dažādiem pārtikas produktiem. Tikko izrakājos virtuves plauktos un atradu, ka uzlīme "roku darbs" ar maigu sievietes roku ir uz mājas makaroniem, tāds pats uzraksts ir uz kādas Ivetas šķēlētās rupjmaizes, "roku darbs" ir zefīram, un tāds pats uzraksts ir pielipināts vakar pirktajai māla bļodai. Ik reizi, kad ieraugu šo vārdu kombināciju, man kļūst nevis priecīgi, bet galvā sāk briest nepatīkamas pārdomas. Ja zīmogs handmade ir uzspiests uz lietām, ko rada lielākoties vīrieši, – nažiem, cirvjiem, mūzikas pastiprinātājiem vai velosipēda rāmjiem –, to cena visbiežāk ir vājprātīga. Iegādājoties šīs lietas, pircēji neņem vērā racionālus apsvērumus un, kā zināms, piepilda bērnībā līdz galam neizspēlētās spēles, atstājot novalkāto kurpju iegādi pret jaunu uz citu gadu. Savukārt, redzot ar sieviešu rokām ilustrētus makaronu iepakojumus vai maizi, man drīzāk jādomā par ilgām cehā nostrādātām stundām, samocītām locītavām un svaigi uzkurinātu naidu pret pastāvošo iekārtu. Katrā ziņā labi apmaksāts roku darbs, kas dod iespēju cepējai vai griezējai aizsūtīt bērnus skolā un samaksāt visus rēķinus, nevar ietilpt šajā miltu un olu izstrādājumu cenā.

Ir sagadījies tā, ka latviskie simboli manā apziņā ir nosprūduši, un bez laba santehniķa šoreiz neiztikt. Varbūt vajag pastāvēt zem jaunā, gigantiskā Latvijas karoga 60 metru augstajā kātā, kas skaidrā laikā esot redzams no Pērnavas baznīcu torņiem? Kaut gan kā tēlnieks es labāk stāvētu zem simtmetrīga, telpiska Ausekļa. Lai, tāpat kā Lielo Ķīnas mūri, arī latviešus beidzot ierauga no kosmosa.