Gogoļa centrā, vienā no Maskavas progresīvākajiem mūsdienīgās kultūras kompleksiem, notikusi Eiripīda teksta Mēdeja pirmizrāde. Šausminošo stāstu par kaisles mocītu sievieti, kura mīlas apmātības dēļ pret vīrieti nogalina abus savus bērnus, Maskavā iestudējis rīdzinieks Vladislavs Nastavševs kopā ar savu Mēdeju – aktrisi Gunu Zariņu. Režisoram tā jau ir trešā izrāde Gogoļa centrā. Pēterburgā aktierskolu apguvušajai Gunai Zariņai – debija uz krievu teātra skatuves.
Pagājušonedēļ divi citi latviešu teātra kolektīvi viesojās Pēterburgas Baltijas mājā – šī ievērojamā austrumu un rietumu teatrālo tikšanos foruma 23. festivālā: Jaunais Rīgas teātris rādīja Alvja Hermaņa iestudēto Gončarova Oblomovu, Dirty Deal Teatro – Jāņa Baloža un Valtera Sīļa Nacionālo attīstības plānu (V. Sīļa provokatīvie Leģionāri uz urrā aizgāja pērnajā Baltijskij dom).
Sarakstu varam turpināt ar Andreja Žagara režiju – Riharda Vāgnera Tanheizera iestudējumu Maskavas Staņislavska un Nemiroviča-Dančenko Muzikālajā teātrī, kurš jau kolekcionē pozitīvas atsauksmes medijos. Iestudējums izpelnījies pat salīdzinājumu, ka "tik augsta līmeņa Vāgnera interpretāciju var apskaust pat Lielais teātris, kam ar Vāgneru repertuārā komponista jubilejas gadā pavisam bēdīgi".
Savukārt Vācijas kritiķi pasludinājuši Berlīnes Komische Oper par patlaban labāko operteātri valstī. Berlīnes prestižās un zvaigžņotās skatuves Staatsoper un Deutsche Oper aiz skaudības var griezt zobus, tak fakts paliek fakts – ja meklējat drosmīgu režiju sakabē ar labu aktierspēli un kvalitatīvu muzikālo sniegumu, jādodas tieši uz Komisko operu.
Tādēļ jo lielāks prieks, ka Komische Oper šogad savā ziņā "pieder" latviešiem. Septembra beigās Bendžamina Britena operu Sapnis vasaras naktī Komische Oper iestudēja Viesturs Kairišs (radošajā komandā bija scenogrāfe Ieva Jurjāne un operas vienīgās "runājošās lomas" tēlotājs Gundars Āboliņš no JRT). Publika izrādi uzņēmusi jūsmīgi.
Jau novembrī turpat, uz Komische Oper skatuves, plosīsies Volfganga Amadeja Mocarta dievišķīgi skaistās operas Cosi fan tutte/Tā dara visas mīlas valgos sapinušies varoņi – arī Mocartu Berlīnē iestudē mūsējais – Alvis Hermanis.
Visas šīs ir priecīgas ziņas, kas spilgti signalizē – latviešu teātris un tajā strādājošie sen vairs nav nekāda "Eiropas province", mūsu režisori (un potenciāli arī aktieri – vai tad Āboliņa piemērs nemudina jaunākus skatuves kolēģus apgūt valodas!) ir konkurētspējīgi un pieprasīti profesionāļi tiklab austrumos, kā rietumos. Ja tā turpināsies, iespējams, par "latviešu teātra fenomenu" pasaulē drīzi runās tāpat kā par mūsu operas balsu brīnumu.
Vienīgā ļoti skumjā vēsts, kas sarūgtina, rakstot šīs rindas, – pagājušajā nedēļā naktī no pirmdienas uz otrdienu Parīzē 68 gadu vecumā no vēža miris izcilais franču teātra, operas un kino režisors Patriss Šero. Kad Šero pēc kinofestivāla Baltijas pērle ielūguma apmeklēja Rīgu, viņš nebeidza jūsmot par mūsu pilsētas skaistumu – atceras slavenā francūža naksnīgo pastaigu gids Alvis Hermanis.