Par to, ka roks un arī tā klausītāji kļūst arvien vecāki, jau gadiem ilgi nevienam nav nekādu šaubu. Sešdesmitie un septiņdesmitie gadi ar visu to hārdroka un progroka klasiku likās kaut kas tāls un vecmodīgs tiem, kuri ticēja pankrokam un jaunajam vilnim, kas pārauga tā sauktajā postpankrokā, bet arī astoņdesmitie gadi šodien jau ir tikpat seni kā The Rolling Stones deviņdesmitajos, kad grupa pirmo reizi uzstājās Tallinā, un tas bija īpašs notikums, ka tik veca apvienība vēl elpo un ir uz skatuves.
2005. gadā The Cure koncertā Berlīnē bija redzami pat fani pāri sešdesmit ar uzkasītiem matiem, melni krāsotām acīm un drēbēm, jo kuram gan ir liegts savu mīļāko grupu atrast jau brieduma gados, kad vaigā redzēta gan Led Zeppelin, gan The Doors? Pāris minūšu laikā tika izķertas biļetes nopietna festivāla cenā uz vienu koncertu Londonā 2011. gadā, kurā The Cure spēlēja pirmos trīs albumus pilnā garumā un pēc tam vēl nepilnu stundu ar hitiem. Šajā koncertā bija skaidrs, ka tev apkārt ir visi savējie, kaut personīgi nevienu nepazīsti.
Latvija šos mūziķus joprojām vēl tikai gaida, un, kaut Rīgā vēl nav sava The Cure fanu bāra, kāds ir citai mūsu zemē ļoti mīļotai un vairākkārt jau arī pabijušai angļu grupai Depeche Mode, šeit ik gadu kaut kur tiek svinēta Roberta Smita dzimšanas diena. Šogad tas notiks kafejnīcā Leningrad, kas jau pazīstama ar ikgadējām Toma Veitsa dzimšanas dienas svinībām. Smitam, kurš šogad pēc ilgāka pārtraukuma sola arī jaunu The Cure albumu, 21. aprīlī paliks sešdesmit, ko pēc skata nepateiksi – aptuveni tik vecs un flegmatisks uz skatuves viņš izskatās jau vairāk nekā trīsdesmit gadu, un nevienam pat nav licies svarīgi interesēties par viņa privāto dzīvi, kaut nekad nav ticis slēpts, ka viņš ir precējies ar sievieti, kuru saticis teātra nodarbībās četrpadsmit gadu vecumā. Bērnu viņiem nav.
Jā, matus Robčiks vairs nekrāso ogles melnus, un, cik tur tagad lien sirmums no tās siena kaudzes ārā, tik lien, tāpat par spocīgi baltā pūdera kārtas biezumu uz sejas arī neviens neko nav zinājis jau gadiem. Taču visas tās ārišķības ir otršķirīgas – The Cure mūziku nokopēt neviens nav pat mēģinājis, jo tas vienkārši nav iespējams, bet gandrīz katra mūsdienu grupa ir iedvesmojusies no šiem māksliniekiem – vai tie būtu sirdi plosoši romantiski ģitāru strinkšķinātāji, deju zāļu karaļi, melnum melnie goti, ambiento skaņu ainavu mālētāji, triphopa un dabstepa frīki –, jo vienas otras The Cure astoņdesmito gadu kompozīcijas iekļūšana hita statusā ar visiem tiem samudžinātajiem ritma zīmējumiem parādīja, ka var arī tā un izķemmēt visu taisnu ar nošu līnijām ne vienmēr ir vajadzīgs.
Tad nu šogad arī olas Lieldienām, lai visiem kopā priecīgāk un nav jālauž iekoptās tradīcijas, varētu izkrāsot The Cure albumu vāciņu krāsās – Pornography, Kiss Me, Kiss Me, Kiss Me un Disintegration olām itin labi piestāvētu arī tad, kad tās būtu jau sasistas.