Viņš ir jautājis draugiem, lietpratīgiem mākslas pazinējiem, kas viņus dzen uz visām tām kaselēm un venēcijām, un vienmēr saņēmis pārsteidzoši vienkāršu atbildi: "Mēs gribam redzēt, kas notiek mūsdienu pasaulē." Tā, it kā mūsdienu pasaule būtu kaut kas cits, nevis viņu pašu dzīve. Tā, it kā būtu jādodas kaut kur ārpus sevis, lai to speciāli apskatītu. Ar to, Groiss saka, mākslinieks vēl tikai vienā pēdējā veidā atšķiras no publikas. Jo māksliniekam savukārt šķiet, ka mūsdienu pasaule notiek tieši ar viņu un tieši par to viņš runā savos darbos. Tā abos gadījumos, protams, ir pilnīga ilūzija. Taču šāda ilūzija ir nepieciešama, lai māksla vispār pastāvētu.
Tas labi iet kopā ar manu privāto un ilgstoši nemainīgo sajūtu par mākslas, īpaši laikmetīgās, nozīmi. Izskaidrot pasauli tā, saprotams, nevar, bet piedāvāt arvien jaunus aktuālo sabiedrisko procesu un zinātnes atziņu interpretācijas veidus un refleksijas piemērus gan var. Un šī sajūta nosaka manu naivi entuziastisko attieksmi pret Rīgas biennāli. Tā arī līdz galam nepiederu pie tā pārsimts personāžu lielā šejienes beau monde, kas ir regulāri kaseļu un venēciju apmeklētāji, tāpēc ļoti gaidīju, kad, kā katrā sevi daudzmaz cienošā ciemā, biennāli man reiz pievedīs klāt, vienalga, par kā naudu. Tāds, lūk, patērnieciskums un jaunā reliģija. Un manas tīklošanas slāpes gaidas vēl tikai pastiprināja. Vienīgi Groisa komentētā ilūzija bija kaut kādā ziņā apvērsta otrādi – no biennāles negaidīju jaunākās ziņas par mūsdienu pasauli, bet drīzāk, ka tā pateiks kaut ko jaunu par mani pašu.
Lolota un lutināta mākslas tūrista pieredzi biennāle tiešām piedāvā. Programmas un ekspozīciju mērogs rada citas, jaunas vietas sajūtu, kurā visu apskatīt, visu izlasīt un visā iedziļināties nav iespējams. Un arī tā ir daudzkārt komentēta laikmetīgās mākslas institūciju taktika iepriekšminētās vitālās ilūzijas uzturēšanai un konceptuālai publikas un autoru turēšanai pa gabalu citam no cita. Tūrists pēc definīcijas ir paviršs, bet universālā mūsdienu mākslas darba komunikācijas stratēģija ir radīt augstas sarežģītības šķitumu, kuras pilnīgai atšķetināšanai vienmēr pietrūks vai nu laika, vai trenētības, vai gribas. Turklāt man diez kā nepatīk ceļot vienam, man vajag kompanjonu. Taču viss sakritis tā, ka iespējamie draugi un domubiedri paši ir vai nu pārāk dziļi tajā visā iekšā un pārāk aizņemti ar biennāles uzturēšanu spēkā, vai arī ir nostājušies citās sarežģītās pozās pret to.
Uz pasākumos iegūto gadījuma rakstura paziņu privātajiem jautājumiem par to, kā ir, parasti atbildu ar vēl vienu Groisa pamanītu tipisku tūristiska laikmetīgās mākslas entuziasta formulu: "Grūti pateikt, būs jāaiziet vēlreiz." Šī raksta ilustrācijai pagaidām izvēlos Jevgeņija Zolotko darbu Upurēšana, kas ir skatāms biennāles ekspozīcijā Andrejsalā.