Māsa ar nazi

Atceros savas sajūtas 2005. gadā, kad Ieva Struka (tolaik Zole) publiski vērsās pret savu skolotāju Silviju Radzobi, lai norādītu, ka kritiķe ir pārkāpusi sarkano līniju, ka „viņas (Radzobes) uzņemtais kurss ir amorāls no cilvēciskā un destruktīvs no profesionālā viedokļa.” To Ieva Struka tolaik attiecināja tiklab uz Radzobes vēlmi reformēt Nacionālo teātri, kā arī uz viņas veidu recenzēt izrādes kopumā. No cilvēciskā viedokļa man toreiz likās bargi tā publiski vērsties pret „māti un skolotāju.” Lai gan manis pašas cilvēciskais fons bija Radzobes tolaik uzrakstītā recenzija par grāmatu Zīdtārpiņu musināšana, kura vēsturē ieies kā kritiķa sejas zaudēšanas paraugs gan pret grāmatas autoru, gan pret aprakstāmo cilvēku. Zīmīgi, ka šo recenziju pēc gandrīz desmit gadiem Radzobe pati piemin Vēstulē Mārai Zālītei 2012, melns uz balta rakstot, kas toreiz viņu vadījis – „Un tolaik mans taisnīgais sašutums bija arī greizsirdīgs: man likās, ka grāmatu par Tevi ļoti būtu gribējusi rakstīt es pati.”

Pēc šīs Vēstules izlasīšanas es domāju, ka Ieva Struka 2005. gadā patiesībā veica īstenu varoņdarbu. Taisnīgi pacēla roku pret savu skolotāju, lai teiktu – kritika nav vara, kritika nav personīgo cilvēcisko tumšo kaktu revidēšana uz radīšanas fona. Izcilai kritikai būtu jāiet pa priekšu šiem sava laika radīšanas procesiem, nevis no muguras tie jābiksta, savu cilvēcisko drebuļu un iedomāto vēlmju māktam.

Īsta kritika nav ne kalpone, ne ļaunā pamāte, drīzāk gudra, veselo kritisko prātu nezaudējusi māsa.

No profesionālā viedokļa Vēstule Mārai Zālītei 2012 ir stindzinošs paraugs kritiķa spējai piegriezt savus spriedumus laikam un vietai – Māras Zālītes Indriķa hroniku Radzobe savulaik nolīdzināja līdz ar zemi, tagad taisnojas, ka vienkārši nav sapratusi finālā slēpto ideju un sapinas jaunā mītā, ka Zālīte ar pagānu un kristiešu izlīgumu domājusi mūsu patreizējo situāciju. Domāju, ja šādu interpretāciju Radzobe būtu apspriedusi ar autori, viņa to maigi izsakoties noprotestētu. Bet kritiķe slaidi interpretē – par svešā pieņemšanu. Paliek baisi ap sirdi apzināties, cik šādus vērtējumus par mūsdienu teātri kritiķe gadu garumā nav producējusi, šņāpdama pa labi un kreisi ar savu kritikas varas nazi. Cik tur ievainoto un pazemoto palikuši, un Dievs vien zina kā pēc tam ar sevi galā tikuši.

No cilvēciskā viedokļa šī vēstule ir otrreizēja sejas zaudēšana. Ja jau bija vēlēšanās pēc saviem izvirdumiem pateikt dzejniecei un dramaturģei viņas dzīves jubilejā paldies, tad iznācis gluži pretējais – paldies, Māra, ka savu padarīji kā simbols, no metāla, tagad ir citi laiki – svarīgs vienīgi cilvēks.

Jā, cilvēks ir svarīgi. Cilvēks kritiķis un cilvēks mākslinieks. Silvijas Radzobes grāmatā Uz skatuves un aiz kulisēm ir kāda ārkārtīgi spēcīga cilvēciska epizode – par brāli un nazīti, kuras rezultātā iet bojā cilvēks. Mākslu arī rada cilvēki.