Māsa ar nazi

„Un tolaik mans taisnīgais sašutums bija arī greizsirdīgs: man likās, ka grāmatu par Tevi ļoti būtu gribējusi rakstīt es pati.” SR Bet vai šī patiesā atzīšanās kaut ko maina tajā, ka Zīdtārpiņu musināšana ir vāja gāmata, kur daudz ko atliek vēlēties? Novēlu cien. Ikstenai pēc 10-20 gadiem saņemt cilvēcisko drosmi un atzīties- šo grāmatu uzrākstīju steigā un honorāra dēļ. Labāk būtu cits rakstījis :) Un S.Radzobei novēlu uzrakstīt to labo grāmatu par M.Zālīti. Es apbrīnoju SR drosmi publiksi atzīties sa'vās cilvēciskajās vājībās, jo skaidrs taču, ka mūsu interneta komentāru laikmetā noēdīs bez sāls. Kam gan vajadzīga viņas sirds uz atvērtas plaukstas?

Laikam tieshaam testa vide..... kods ar tiek jgneereet nu taads ko speeciigi jaapiedomaa lai izdomaatu.Application errorsymfony application failed to start properly

maybe the gambling sttuae tells us that we become so engrossed with gambling that we failed to care about our loved ones. Maybe the story is like the boy misses his father so much (since his father always gambles and is never home something like that) so he ran to where his father is and well.. died.Just what I thought. :)

bet otra māsa ar komi !

un tikai reiz pa reizei kāds atgādina viņam, ka dziesma nav par krekliem bet ir par sirdsapziņām.

Ak, kā šeit viena dāma cenšas arī sev gūt kādu labumu. Ikstenas kundze, jūs šobrīd atgādināt tādu lauku sievu, kas garlaicības pēc kūtī sataisa kašķi.

meitenes ar garām kājām nejauc teātri ar mājām

Vairs nav...Spēka vārdi: J. Peters Pēc masku balles Krīt zelta putekļi no lampām, un maskas, maskas, maskas krīt. Jau balerīnas mālus stampā, un eņģeļi steidz nažus trīt.(...) ...Vai skūpstu ūbeli vai vārnu? Deg manās lūpās rūgta sāls. Es nolieku uz plaukta spārnus un grimstu zemē, putniem tāls. Reiz bija? Ceplis saka: Es biju un būšu varens!

Biju noklīdis, sadudzis, paģirains, nosalis, gribēju sasildīties! Vai tiešām būšu paspējis uz gunskura vietu, kad tas jau izčākst? Rau, pavei, Ina un Inai vienas pašas sarunājas! Tā jau ir rakstāmpleķa nepārprotama okupācija. Meitenes, meitenes, aši, knaši pie darba,uzrotām rokas,izmēžam to kūti līdz galam! Mēs, zēni svinīgi solām iet talkā. Vai patiesi jau stagnācija arī sākusies? Gandrīz vai būtu nogulējis.Tas laikam ir kaut kas kā purva akacis? Ko? Vectēvs man atstāja buramvārdus, kas līdzot visām vainām: mēs esam diženi, mēs esam vareni, kas tevī nemierīgs, lai paliek mierīgs! Ja tas nelīdz, tad uz Austrumu cīņu nodaļu. Adrese- Zirgu ielā Nr. tprū, div' trep' augšā, pagrabā iekšā. Tupele prikešā? Eita tik iekšā! Visām veiksmi! Es jūs mīlu.

kā jebkurā radošā profesijā paštīksmināšanās noved pie stagnācijas. Ne tikai nav vairs interesanti, bet apnicīgi un kaitinoši - viens un tas pats.

Ne pasūtījums, bet konjunktūra gan, sevis paslavēšanai atkal un atkal .

Nav runa par baudu sāpināt, bet par autora paškritiku un spēju uz savu darbu paraudzīties ar "vieglākām" acīm.