Turklāt ieraksts tika parakstīts ar segvārdu «Dievs». Mūsdienu virtuālajā realitātē var sekot Dievam, un nevienam tas nešķiet nedz zaimojoši, nedz neērti. Es bieži esmu domājusi, kas slēpjas zem šī tviterkonta, kura ierakstiem seko miljoniem cilvēku un uzjautrinās par ikdienas cinismu un sarkasmu, kas vērsts pret viņiem. Iespējams, tie ir cilvēki, kuri saprot, ka nedzīvos mūžīgi, un spēj pasmieties paši par sevi. Toties man šķiet, ka cilvēku eksistence vislabāk tomēr izskatās miglā.
Pirmo un pēdējo reizi mūžā miglu, kurā nevar redzēt pat savu roku, piedzīvoju pirms vairākiem gadiem Krakovā. Būtu lieki piebilst, ka, līkumojot pa Krakovas vecpilsētas šaurajām ielām, sajutos kā Harija Potera filmā. Nonākot pie Vāveles pils mūriem, es jutos apmaldījusies, bet tas mani iepriecināja, nevis radīja bailes vai paniku. Krakovas ielās, kuras atgādina nepabeigtus apļus, es vienmēr orientējos pēc baznīcas torņiem un melnajiem Krakovas putniem, kuru parkos bija vairāk nekā kokiem lapu.
Mana teātra skolas kopmītne atradās blakus parkam, tieši pretī baznīcai un klosterim, un pa sava trešā stāva logu es varēju ilgi vērot mūķenes, kuras no klostera aizgāja un atgriezās vienā un tajā pašā laikā. Līdzīgi kā melnie Krakovas putni, kuri, pārlidojot parku, to pāršvīkoja kā spāņu galma gleznotāja Fransisko Goijas ogle audeklu, arī mūķenes bija kļuvušas par manu orientieri Krakovas miglā. Pirmās dienas, līdz ko biju nedaudz iepazinusies ar svešo pilsētu, es pat neapzināti viņām sekoju, jo zināju, ka viņas dodas man vajadzīgajā virzienā.
Mēģinot pierast pie svešas pilsētas, kurā tev ir jāuzturas kādu laiku, tu esi nonācis miglas zonā, it kā laiks būtu tev atņēmis brilles, kuras tu tāpat vienmēr aizmirsti uzlikt, un tu savā tuvredzībā mēģini saplūst ar pilsētu kā ūdens ar akvareļkrāsu.
Bērnībā, skatoties multfilmu Ezītis miglā, man bija bail. Man šķita, ka tā ir šausmu filma. Viss sākās ar to, ka ezītis tikai gribēja nokāpt no kalniņa, lai paskatītos, kā migla izskatās no iekšpuses. Līdzīgu iespaidu rada Fransisko Goijas grafika Aizmigušais saprāts, kurā pār kādu iemigušu jaunskungu plivinās pūces, nakts dzīvnieki un visādi citādi viņa zemapziņas mošķi. Gan ezītis, gan jaunskungs acīmredzami bija nonākuši miglas zonā, savās iekšpusēs, lai paskatītos, kas viņos tur notiek.
Miglas zona ir cilvēku personīgākā, dziļākā vieta viņos pašos, un tā ir arī vieta, no kuras mēs baidāmies visvairāk. Nokāpt sevī ir visgrūtāk, jo migla ir parādība, kura attālinās, līdz ko mēs tai gribam tuvoties. Bērnībā es bieži biju vīlusies tieši šī iemesla dēļ – kad skrēju pretī miglai, tā no manis bēga, atstājot mani pļavā kailu un pārredzamu. Migla izskatās labi tikai no attāluma. Kad pieej tuvāk, viss ir tik redzams, ka kļūst neērti.
Iepazīstoties ar cilvēkiem un mēģinot tiem tuvoties, mēs esam miglas zonā. Kādu laiku tur ir droši. Tuvojoties viens otram, mēs vēl neizmantojam vārdus, mēs esam kā dabas parādības, mēs līstam, sniegam, salstam, silstam, degam, plūstam. Tomēr pienāk brīdis, kad ir jāiet iekšā, ārā no miglas zonas. Tādos mirkļos visgrūtāk ir saprast, vai tā ir migla, vai arī beidzot ir jānomazgā savas sirds istabas logi.
saprāts