Modernā cenzūra

Instrukcijas ir paredzētas iekšējai lietošanai, un pati avīze publiskotos dokumentus sauc par noplūdinātiem.

Jāpiebilst, ka Facebook pēdējā laikā arvien biežāk nācies skaidroties, kā notiek satura kontrole un cik lielā mērā sociālais tīkls ir atbildīgs par tajā ievietotajiem materiāliem. Turklāt pārmetumi izskan gan no vārda brīvības sargu, gan pašcenzūras aizstāvju puses. Pagājušā gada novembrī The New York Times publicēja rakstu, kurā tika apgalvots, ka Facebook programmētāji izstrādājot jaunu cenzūras rīku, ko varētu izmantot tādās valstīs kā Ķīna. Kopš 2009. gada Facebook Ķīnā nav pieejams, un šāds rīks varbūt varētu palīdzēt uzņēmumam atgriezties šīs valsts tirgū, bet samaksa par to būtu sadarbība ar nedemokrātisko režīmu vārda brīvības ierobežošanas jomā.

No otras puses, pagājušā gada augustā Facebook zināmā mērā izgāzās ar mēģinājumu aizstāt reālus aktuālo ziņu redaktorus ar virtuālajiem. Datorprogrammas nespēja nošķirt reālas un viltus ziņas. ASV vēlēšanu laikā tieši Facebook tika izcelts kā viltus ziņu izplatītājs. Savukārt šogad sabiedrības uzmanību piesaistīja vairāki gadījumi, kad Facebook lietotāji tīklā ievietoja reālu slepkavību tiešraides, un šie video netika laikus bloķēti.

Process, kā attīstās satura kontrole Facebook, ir interesants un svarīgs. Patlaban grūti redzēt risinājumu pretrunām, kas šo sociālo tīklu vajā. Facebook iestājas par vārda brīvību, un nevar teikt, ka tā netiek veicināta. Kaut vai iespēja izplatīt savu vēstījumu individuālam cilvēkam ir stipri lielāka, nekā tas bija pirms sociālajiem tīkliem. Vienlaikus Facebook acīmredzami ir kļuvis par milzīgu un tāpēc arvien vairāk birokratizētu institūciju. Tāpēc tā cenzori nevar iedziļināties katrā gadījumā un ir spiesti spriest formāli, pēc instrukcijas. Rezultātā viņi gluži kā valsts birokrāti var aizliegt nopietnu, traģisku bildi (kā tas notika ar Nika Uta slaveno fotogrāfiju Kara šausmas), jo tajā redzams kails cilvēks. Visiem pārējiem faktoriem nav nozīmes. Taču cenzoriem paredzētās instrukcijas ne vienmēr dod viennozīmīgu atbildi, kas ir bloķējams, tās drīzāk piedāvā koordinātas, kas palīdz interpretēt. Tādējādi cenzora lēmums ietver zināmu patvaļas aspektu ("Kādam Tramps ir jānogalina" ir aizliedzams, bet "Es tevi nogalināšu" nav).

Ar to visu komplektā ir arī Facebook nevēlēšanās atzīt, ka tas sen vairs nav vienkārši komunikācijas pakalpojumu sniedzējs. Tā lēmumi kaut ko atļaut vai aizliegt ietekmē to, kas vispār konkrētajā sabiedrībā un globāli ir atļauts vai aizliegts. Atbilstoši Facebook ir atbildīgs arī par saturu, ko nevar izvērtēt tīri formāli. Pasludinot neitralitāti pret saturu un rīkojoties pēc slepeniem, tikai darbiniekiem saprotamiem principiem, Facebook var virzīties tikai arvien stingrākas un patvaļīgākas cenzūras virzienā.