Munka žāvas

Pēc tam tu apsveic dzimšanas dienā savu režisoru, un viņš neatkarīgi no sarunas tēmas vienmēr tev pamanās pajautāt: "Tu esi viena vai atkal iemīlējusies?" Tu varētu atbildēt – var būt viens un iemīlējies vienlaikus, bet šoreiz tev nav ko atbildēt.

Tā vietā tu uzdod viņam to pašu jautājumu, un viņš atbild: "Es arī ne." Tad tu atgādini, ka arī Madonnai šodien ir dzimšanas diena, bet neesi droša, vai jūs domājat par vienu un to pašu Madonnu, par to skatienu, kurš raugās sevī, par tām acīm, kurās ieskatoties tu krīti pats savā bezdibenī, nevis Monas Lizas bezdibenī. Sarunas beigās jūs atceraties laiku pirms gada, kad pirmajā izrādes mēģinājumā Viļņā komponists atnesa torti, kuras kopīgā ēšana satuvināja vairāk nekā ilgu stundu saruna par visu un neko. Pēc tam komponists ieveda tevi vecajā Viļņā un uzreiz uzveda baznīcas tornī. Uzveda tajā gaismā, no kuras tu vairs neesi mācējusi vai gribējusi nokāpt.

Varbūt tev arvien biežāk negribas pamest vietas, no kurām viss ir pārredzams, vienlaikus skaidrs un nesaprotams. Īpaši, ja tāda vieta ir tevī pašā, baznīcas torņi un jebkas, kas atgādina putna lidojumu, tev der un tevi nomierina. Pasaule nesākas un nebeidzas tavu acu priekšā vai tikai ar tevi pašu. Ir divu kategoriju cilvēki – tie, kuri domā (lasīt: nedomā), ka pasaule radīta viņiem, un tie, kuri zina (lasīt: patiešām zina), ka viņi ir tikai tāpēc, ka ir arī pasaule. Nevis otrādi. Tad tu atceries, kā autoskolā instruktors tev ik pa laikam pārjautāja: "Kur tu skaties?" Sākumā, kamēr tavs ķermenis vēl tikai taustījās un mēģināja pierast pie automašīnas un ātruma, tu neatbildēji neko, bet viņš, kurš burtiski jau nebija atdalāms no transportlīdzekļa, zināja, ka tu skaties taisni priekšā, pašā aklākajā zonā. Pēc tam tu pieradi, un pēc mēneša nevis tikai skatiens, bet arī viss ķermenis vēroja ainavu tālu priekšā, kuru bez žēlastības aprija ātrums, pirms vēl tā bija skaidri ieraugāma.

Teju līdz rītausmai lasījusi Gavēļa grāmatu, tu to noliec un paņem telefonu, lai ieskatītos pulkstenī. Pavisam nejauši skatienu vairs neatlaiž divu būtņu fotogrāfija ziņās. Fotogrāfijā uz tevi lūkojas diviem blondiem izbāžņiem līdzīgas sievietes. Sākumā tu šaubies, vai vispār gribi klikšķināt uz ziņas, kas iznirusi no nekurienes. Tad tu ej tālāk un iepazīsties ar stāstu, kurš vēsta par kādu māti un meitu – ar plastiskajām operācijām apsēsta māte sacenšas skaistumā ar meitu. Tu ieskaties vērīgāk baisajā fotogrāfijā un pēti mātes un meitas skatienus.

Pirmais, ko redzi, – tajos ir tukšums. Tukšums, kuru cilvēks neapzinās. Lai arī māte un meita gatavojas piedalīties šovā, tu redzi, ka viņu skatieni ir vērsti tikai vienai pret otru, gluži kā nāvējoši asmeņi, un vienā brīdī tev nav šaubu, ka viņas jau sen ir viena otru nogalinājušas. Palikuši vien truli skatieni, kas vairs neko neredz. Šī pati fotogrāfija atmet tevi domās atpakaļ Gavēļa grāmatā lasītajās nodaļās par sakropļotajiem ķermeņiem Otrā pasaules kara laika lēģeros. Uz brīdi viss saplūst, māte un meita atgādina no lēģera izlaistus gūstekņus. Ir XXI gadsimts. Nekad vēl savā vēsturē pasaule nav piedzīvojusi tik daudz brīvprātīgu pašiznīcināšanos. Brīvība, kas sasniegusi savu augstāko punktu, var kļūt par nāvējošu ieroci. Pasaule mirst no garlaicības. Munka kliedzienu ir aizstājušas Munka žāvas.