Krietni vien atšķirīgi ir tie darbi, kurus skatīšanās brīdī nodēvēju par "atdzīvinātām gleznām". Iespaidīgākais, protams, ir Brēgela svīta. Iesaistot milzumdaudz aktieru un izmantojot dažādus video specefektu trikus, Majevskis ir radījis panorāmisku filmu "pēc gleznas motīviem" – tās pamatā ir Pītera Brēgela Ceļš uz Golgātu.
Dažādi reliģiski motīvi – noņemšana no krusta, sišana krustā, Īzaka upurēšana – izmantoti arī citos darbos, un tieši tie beigu galā pamudināja uz šīm pārdomām. Es neuzskatu sevi par diez ko reliģiozu, lai gan arī par "zinātnisku" ateistu īsti neuzdrošinātos saukties. Vēl jāpaskaidro, ka, līdzīgi Jaunsudrabiņam, uzskatu, ka smieties drīkst par pilnīgi visu, pat par bērēm, jo vai gan citādi kāds uz tām vispār ietu. Turpinot Jaunsudrabiņa domu gaitu, es sliecos domāt, ka par pilnīgi visu drīkst ne vien smieties, bet arī taisīt mākslas darbus, sacerēt skaņdarbus, rakstīt grāmatas vai, starp citu, zīmēt karikatūras. Arī par reliģiskām tēmām un tēliem.
Tomēr esmu pamanījis, ka mākslā ir kaut kāda grūti definējama robeža, aiz kuras es allaž sāku sajust pat ne sašutumu, bet drīzāk ar neizpratni samaisītu nepatiku un neērtību. Uzdodot sev jautājumu, ar ko tad īsti atšķiras darbi vienā un otrā robežas pusē, pats sev esmu pat radījis tādu "iekšējas lietošanas" pseidoteoriju.
Esmu novērojis, ka vairumā gadījumu šo mulsinošo efektu mēdz izraisīt mākslas darbi, kuru autori nāk no zemēm ar stiprām reliģiskām tradīcijām, visticamāk, viņiem ar tām bijusi tieša saskarsme jau kopš bērnības. Reliģisku tēlu klātbūtne viņu darbos līdz ar to ir, ja tā var sacīt, dabiska – viņi tos pazīst, viņi zina to nozīmi. Un līdz ar to viņi arī zina, ko ar tiem "drīkst" vai "nedrīkst" noteiktajā tradīcijā darīt, ko apkārtējie uzskatītu par pieļaujamu un ko ne.
Kāds nu brīnums, ka māksliniekiem rodas kārdinājums šādus priekšstatus pārkāpt – mākslinieki to vien dara, kā visulaik cenšas izgudrot ko jaunu, un vecā, esošā vai pierastā noliegšana vai pārkāpšana var būt patiesi iedarbīgs paņēmiens. Tomēr ar robežu pārkāpšanu vien parasti ir par maz – palūk, arī Jaunsudrabiņš ne vien pieļāva smiešanos par visu, bet arī atrada tam smieklīgu pamatojumu.
Taču neērtību izraisošajos mākslas darbos pamatojuma parasti pietrūkst, vai arī man pietrūkst spēju to saskatīt vai uzskatīt par pietiekami nozīmīgu. Teiksim, man nav ne mazākās nojausmas, kā būtu jāsaprot kaut kādas erotiskas rotaļas, kurās tiek apspēlēta krustā sišanas tēma un noņemšana no krusta, ja nu vienīgi mākslinieks šādā darbā par ievērības cienīgu tēmu nav nolēmis padarīt bezgaumību. Vai izraisīt sajūtu, ka tev ir darīšana ar tādu kā palaidnīgu bērnu, kas, labi apzinādamies, kas atļauts un kas ne, tomēr ir nolēmis aizliegto pārkāpt, redz, ka nekas par to viņam nedraud (eu, Dieva nemaz nav!), un tāpēc gūst no tā milzu prieku.