Strauji tuvojas vasara, kad vēl nezināmos datumos – un vai vispār – būtu jānotiek no pagājušās vasaras pārceltajiem XII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem. Nezināmā ir vairāk nekā zināmā, bet šajā ritenī griežas gan valsts (Izglītības un zinātnes ministrija) kā svētku rīkotāja, gan visas 42 pašvaldības, skolas, interešu izglītības pedagogi, skolēni un viņu vecāki. Neziņas jau ir par daudz, tā turpinās pārāk ilgi un tikai vairo stresu. Būs vai nebūs? Ja būs – tad kad, kādā veidā un kur?
Viss jau ir pāraudzis bezgalīgajā stāstā. Ir izstrādāti iespējamie svētku norises varianti A, B, C, D un pat E, bet izvēli noteiks epidemioloģisko rādītāju luksofors. Ir pat dota atļauja strādāt ārā, taču īstenībā tā ir tikai risinājuma ilūzija, nevis reāla, produktīva iespēja, jo desmit cilvēku grupās ne koru, ne deju kolektīvu mēģinājumiem nav jēgas. Dziedāšana aukstā, vējainā un lietainā laikā, tāpat kā dejošana uz nepiemērota, nelīdzena seguma, var slikti beigties. Un kā gan lai veido kora kopskaņu, harmoniju, ansambli un kolektīvās pāru dejas zīmējumu, kam ir nepieciešami vismaz astoņi pāri?
Svētku rīkotāji priecājas par labajiem rezultātiem skatēs, kuras pagājušā gada sākumā daļēji paspēja notikt, bet pedagogi un dalībnieki nervozē par to, kādu kvalitāti viņi spēs piedāvāt pēc gadu ilgas pauzes. Ja viņi par to klusē, tas nenozīmē, ka viņus tas neuztrauc. Varbūt rīkotājiem šķiet, ka pietiks tikai piespiest starta pogu un visi svētku dalībnieki atkal būs ierindā un ideālā snieguma kvalitātē? Dzīvē tā nenotiek.
Skolēnu dziesmu un deju svētkus pērnvasar atcēla, kad dienā ar Covid-19 inficējās 20 cilvēku. Pašlaik šis skaits ik dienu ir vismaz desmit līdz trīsdesmit reižu lielāks atkarībā no testēšanas jaudas brīvdienās un darbdienās. Nelāgie skaitļi atsākuši pieaugt. Iepretim epidemiologu brīdinājumiem, Rīgas pašvaldības šaubām par iespēju nodrošināt atbilstošus apstākļus (sākot ar roku mazgāšanu jebkur!) un tam, ka bērni pašlaik ir īpaša riska grupa un nebūs potēti, svētku organizatori atkārto argumentu par tradīcijas saglabāšanas svarīgumu. Ja svētki nenotiks, jaunieši neizbaudīšot kopības sajūtu, sajūsmu un gandarījumu, kas viņus motivēs turpināt dziedāt un dejot pieaugušo kolektīvos. Bet vai šīs sajūtas tiešām radīs visas vasaras garumā izkliedētie tālie braucieni agros rītos un vēlās naktīs, lai, Rīgā pavadot tikai vienu dienu, nelielās dalībnieku porcijās padziedātu un pamuzicētu orķestros Lielajā estrādē vai padejotu uz ielas Mežaparka galvenajā alejā? Cik gatavi riskēt ar veselību, ziedot vasaru un ģimeni ir paši dalībnieki, viņu vecāki un skolotāji? Par to gan painteresējušās tikai pašvaldības, aptaujājot dalībniekus Rīgā un Limbažu novadā. Vai IZM nevajadzētu to pajautāt dalībniekiem visā Latvijā?
Esot vien jāturpina gaidīt, jo par iespējamo XII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku norisi valdība lemšot maija sākumā. Tikmēr mūsu "lēnīgie kaimiņi" jau ir izlēmuši: Igaunijā pat ne šovasar, bet 2022. gadā plānotie skolēnu svētki ir pārcelti uz 2023. gadu.