Pēdējā desmitgadē Lucavsalā notiekot lieliem koncertiem un pat Krievijas festivālam Kubana, kļuva skaidrs, ka Rīgā lielas ļaužu masas var sapulcināt ne tikai Mežaparka Lielajā estrādē. Pilsētā ir tam piemērotas, vēl neapbūvētas teritorijas arī daudz tuvāk pilsētas centram. Arī šovasar notikušais festivāls Var! Būt! kultūrtelpā Hanzas perons un uz tās brīvdabas skatuves lika domāt, vai tikai šis nav sākums jaunajam lielā festivāla modelim, – arī tā muzikālais saturs bija ļoti pietuvināts tam, kas parasti bijis Positivus programmā. Divus gadus piespiedu kārtā iztiekot bez festivāla Salacgrīvā, cilvēki pamazām pie tā varēja pierast un sagatavoties iespējai, ka tā kā agrāk nebūs vairs nekad.
Pārcelšanos uz Rīgu, par ko festivāla rīkotāji esot domājuši jau sen, no apmeklētāja viedokļa gan drīzāk gribētos uztvert kā jaunu sākumu, nevis turpinājumu. Jo arī vārda "pozitīvs" lietošanas biežums un nozīme pandēmijas laikā šo vārdu ir aptraipījusi, liekot tam izraisīt, maigi izsakoties, ne pašas pozitīvākās emocijas. Mirklis nomainīt nosaukumu palaists garām, bet arī tā saglabāšanai droši vien ir savi iemesli – trīspadsmit gados tas gan jau kļuvis par zīmolu, ar ko festivālu cilvēkiem ārpus Latvijas saistās mūsu valsts, kas pēc izmēriem šķiet tik maza, ka arī festivāla pārbīde par simt kilometriem tāds nieks vien ir. Lūk, piemēram, par Positivus senākais nepieradinātās mūzikas un mākslas festivāls Skaņu mežs savu norises vietu (gan pilsētas ietvaros) ir mainījis neskaitāmas reizes, un cilvēkiem ir iespēja atcerēties koncertu pieredzi dažādās telpās – Smiļģa muzejā, Andrejsalā, Grīvas mēbelēs, Mūzikas namā Daile, tagad – Jaunajā Teikā un Hanzas peronā.
Protams, kartē var redzēt, ka festivāls Positivus vairs nenotiks pie jūras, bet nokļūšana līdz tai, ja ļoti vajag, ir pusstundas jautājums, ja nav sastrēgumu. Vai stunda – ar divriteni. Festivāls uz salas lielā upē, kuras abos krastos uzbūvēta pilsēta, Positivus padarīs par kaut ko līdzīgu festivālam Sziget uz salas Donavā Budapeštā. Jācer, ka Rīgas kundziņi un citi apmeklētāji nesadomās uz Lucavsalu doties ar savu auto, pieblīvējot Salu tiltu, un iemācīsies braukt ar divriteņiem vai staigāt. Būtu arī loģiski, ja ilgi veiktie remontdarbi uz šī tilta būs sagatavojuši to nākamā gada notikumam, lai tilts festivāla laikā kļūtu par galveno pilsētas āderi – gājējiem paredzētās garās ejas abās tilta pusēs zem braukšanas joslām būtu vērts jau laikus nodot ielu mākslinieku un radoši noskaņotu tirgotāju rīcībā, lai padarītu gājienu starp abiem Daugavas krastiem un Lucavsalu par neaizmirstamu piedzīvojumu, kura laikā iespējams izbaudīt izstādes un priekšnesumus, gaismas un tumsas spēles, smaržas un garšas. Dažādībai varētu, jau pārdodot biļetes, piedāvāt izvēli, vienā tilta pusē piedāvājot gaišās, otrā – tumšās izklaides jeb jiņ un jan, lai ko tas arī nozīmētu.