Arvien biežāk, dzirdot virsraksta godā iecelto jautājumu, vairs nevar tā uzreiz atbildēt ar pārliecinātu "jā" vai "nē". Nebūt ne tāpēc, ka atbildi nezini pats, bet gan apbrīnojot cilvēku, kurš šo būtībā lieko jautājumu ir uzdevis. Neticībā savām acīm, ausīm vai nāsīm balstītā sajūsmā vai sašutumā – tas ir tikpat mazsvarīgi kā atbilde, kas parasti neseko. Lielākoties kā sinonīmu šim jautājumam var lietot arī: "Vai patiešām?", kā tas skanētu, burtiski tulkots no angļu valodas, jo ir skaidrs, ka daudzas frāzes un izteikumi mūsdienās nāk no populārām filmām un seriāliem, pirms kuru parādīšanās valoda bija mazāk ietekmējusies no ārpuses.
Kāpēc par to rakstu? Visu šo plašākā publiskajā telpā aptuveni pirms 30 gadiem sāka tolaik labākajā gadījumā vēl neizceptas mīklas statusā rūgstošās latviešu humoršlāgera grupas Labvēlīgais tips tagadējais solists Andris Freidenfelds, labi zemu nostādītā aizkadra diktora balsī, kādā bijām ieraduši dzirdēt valsts oficiālās ziņas, stāstot par lietām, kurām grūti noticēt. Nopietni? Nu liecies taču mierā! Tev ko – nav savas galvas uz pleciem? Šīs pārdomas nesen atkal izraisīja Rīgā, Viskaļu ielas galā, atrodamajā jaunajā kultūrvietā Totaldobže notikušais internacionālā dueta koncerts, kura galvenos dalībniekus šajā tekstā varētu nosaukt, tikai daļu burtu aizstājot ar zvaigznītēm, bet no tā papīra taupīšanas nolūkos atturēšos. Tā arī vārdā nenosauktā grupa asprātīgi koķetē ne vien ar necenzētiem vārdiem, bet arī ar mūzikas un politikas vēsturi, klausītāja intelekta līmeni un pat neaizskaramo medicīnu – to vai ar katru savu soli dara šī koncerta dalībnieka un rīkotāja Linarda Kalniņa jau vairākus gadus pazīstamā grupa DJ Krankenwagen, kas uz sava pirmā albuma prezentāciju ieradās ar ātrās palīdzības auto, un tās sastāvā ir arī īsti mediķi ar atbilstošu izglītību.
Varētu pierakstīt palagus, spriedelējot, kāpēc mūsdienās viss reālajā dzīvē notiekošais ir kļuvis tikpat aptuvens, kā 80. gados to savā mākslā un mūzikā ar kultūras vēsturē paliekošiem triepieniem ieskicēja N.S.R.D. (Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīca) – Hardijs Lediņš, būdams arhitekts, neprojektēja mājas – viņš projektēja mūsu dzīvi, pats laikus paiedams malā, savu vīziju realizāciju nesagaidījis gluži tāpat kā smēķēšanas aizliegumus klubos, ko viņam savu dīdžeja setu laikā pārciest būtu grūti. Droši vien tāpat kā pamatus, kas ļogās zem mūsu kājām, tikko kā ielieti, bet tāds nu ir šis laikmets, un tādu mums to jāiemācās ne vien pieņemt, bet arī izmantot. Skat – sakrāsojušies jaunie panki Depo un Lastādijā plosās uz skatuves ar tādu degsmi acīs, kas aizmālē šaubas, cik tas patiesi. Ir taču tik jauki atlaisties šūpuļtīklā un izbaudīt tādu kā daļēju bezsvara stāvokli, nevis veltīgi meklēt masīvu un stabilu dīvānu, kurā būtu tik ērti, ka pat elpot slinkums. Labāk celsimies spārnos un lidosim! Ne vairs uz saulaino tāli, jo atpakaļ varam vairs nepaspēt, bet tepat – pavisam tuvu.