Sociālajos tīklos, bez kuriem mūsu dzīvē nenotiek nekas, uz Silvijas Radzobes priekpilno tvītu, ka nominācijas izvirzītas, viena no replikām bija šāda: "Ceram, ka nav aizmirsts neviens un neviena." To izlasot, pat drusku tā kā saskaitos, kaut, protams, izslēgt tā dēvēto cilvēcisko faktoru nevar pat tad, ja pieci cilvēki skrupulozi iziet cauri sarakstam ne reizi vien. Tomēr visdrīzāk vietā ir atgādinājums, ka neiekļaut sarakstā nenozīmē aizmirst.
Pirms pāris gadiem režisors Mārcis Lācis, neatrazdams sava iestudējuma nosaukumu nominantu sarakstā, žurnālā Teātra Vēstnesis publicēja secinājumu, ka "žūrija, paldies Dievam, nezināja neko par izrādi". Šogad, kad minētais režisors iestudējis gan Gruzona ehinokaktusu, gan izrādi Rīga. Urbānie mīti, situācija var atkārtoties, tāpēc oficiāli paziņoju, ka žūrija abas Mārča Lāča izrādes ir redzējusi un tajās ir daudz kā laba un interesanta. Tomēr nominētas ir tikai abas lugas. Tā gadās, teiktu Vonnegūts.
Ārpus nominācijām palikuši ļoti daudzi, kuri, ja būtu cits spēku samērs, pilnīgi noteikti būtu sarakstā. Tā ir katru gadu, un tikai loģisks ir neapmierināto mākslinieku loks. Pat apstākļos, kad žūrija izmanto tiesības atsevišķos gadījumos paplašināt nominantu skaitu līdz sešiem, septiņiem vai pat astoņiem, rāmis tik un tā ir par šauru. Tomēr piekrītu, ka īpaši staipīt to vairs nedrīkst – gan tīri formāla prestiža dēļ, gan tāpēc, ka lielāks nominantu skaits padara sarežģītāku gala izvēli novembrī.
Taču domāsim pozitīvi. Par ko šogad priecājamies? Par aktieriem. Par tiem, kuriem loma seko lomai, un tiem, kuri sagaidījuši savu īsto pēc ilgāka laika, – kā Valdis Lūriņš izrādē Ak, tētīt.... Par tiem, kuri riskē ar veselību, un tiem, kuri izbauda katru brīdi, kad atrodas uz skatuves. Par jaunajiem, kuri beidzot šogad atsprāguši vaļā kā ilgi brieduši pumpuri, – vēl pirms dažiem gadiem likās, ka šo nomināciju nokomplektēt ir grūti, bet šogad nācās veselu sauju jauno talantu atstāt ārpus saraksta.
Priecājamies par klasiķu atgriešanos. Par Raini Nacionālajā teātrī, par Ibsenu turpat un Valmierā. Par Ostrovski Liepājā. Priecājamies par nevalstiskajiem teātriem, kas mazās formas izrāžu kategorijā veiksmīgi konkurē ar valsts teātriem. Priecājamies par mazajām izrādēm bērniem, kas puslīdz aizlāpa lielo teātru ignoranci pret šo auditoriju. Vienlaikus nemaz nepriecājamies par to, ka vairākos teātros aktieri ir maznodarbināti jauniestudējumos, un to jūt, kad viņi beidzot tiek pie spēlēšanas, – te runa par Daugavpils teātra krievu trupas labākajiem aktieriem un daļu Rīgas Krievu teātra trupas. Nepriecājamies par tiem gadījumiem, kad, izrādi noskatoties, nav iespējams pateikt, kā vārdā tā iestudēta.
Izcilību nevar nosvērt un ieslodzīt nomināciju būrītī. Nevar nosvērt emocijas, un nav jēgas kataloģizēt prieka brīžus. Tomēr cilvēkiem gribas tikt salīdzinātiem cerībā, ka tiks pamanīti, novērtēti un uzslavēti. Saraksts ir gatavs, un tas ir garš. Lai arī ne bezgalīgs.