Vecmāmiņa nebija priecīga, jo Kurbads bija visgarākā pasaka šajā izlasē. Man joprojām liekas, ka tā ir pasaku pasaka. Princesei stikla kalnā vienkārši bija brīnišķīga ilustrācija, ko mana meita arī aiz lielas jūsmas ir pat atdalījusi no grāmatas. Bet kādu laiku es par šo faktu neko nezināju, un kaut kādā ziņā tas mani darīja laimīgu. Nesen saskāros ar situāciju, kurā tiek noklusēts notikums, jo tā publiskošana var tikt dažādi interpretēta. Kā lai izstāsta kādu notikumu tā, lai fakti izskatītos pēc faktiem, nevis subjektīvām interpretācijām. Labākais, ko esmu pēdējā laikā lasījusi no šīs delikātās jomas, ko sauc par vēsturi, ir Miķeļa Bērziņa atmiņu burtnīcu apkopojums. Cik labi, ka viņa radinieki nepalaida garām šo burtnīcu sarakstīšanas faktu, cik labi, ka kopīgie redakcionālie spēki grāmatu sakopuši un atstājuši tādu - tiešu un nepastarpinātu. Bērziņa burtnīcās atmiņas nav safrizētas, tās ir subjektīvas (jo viens subjekts to visu atceras), tomēr aizgājušo laiku notikumi šeit parādās kā kristāla bumbā. Rakstītājs pret sevi attiecies tikpat rāmi kā pret pārējiem seno dienu varoņiem, necenšoties noklusēt sīkas blēdības, kurām vajadzētu liecināt par to, ka arī lielās lietās tādam tipam nevar uzticēties, bet, izvēršoties stāstam, top skaidrs, ka tas Miķelis, kurš zēnībā mūk no mājām, un tas, kurš vīra gados pirms izvešanas nāk atvadīties no saviem mīļajiem, ir gan ticības, gan uzticības vērts. Nesaistīti ar rakstītāja vēlmi rodas pat analoģija ar Latvijas valstiskumu. Cik tumšā un juceklīgā brīdī valsts tiek dibināta, kā par šo notikumu perifērijā daudzviet nemaz nezina. Un, iespējams, daudzi justos laimīgi, arī to neuzzinot. Tāpat kā faktu, ka pirmo reiz LR karogu Ventspilī pacēla virs toreizējās Vēstures muzeja ēkas (1989.02.04.) un pēc desmit dienām karogs tika ar varu norauts. Un ne jau tāpēc vajadzētu par karoga noraušanu zināt, lai kādu sodītu ar atpakaļejošu laiku. To vajag zināt vienkārši tālab, ka tāds notikums bija. To, vai tas veido valstiskuma apziņu notikuma dalībniekos, vai publiskots rada kauna sajūtu, - ne jau katrs teicējs var izšķirt vēsturē tādu celiņu, pa kuru ejot visi notikumi pārvēršas plikos faktos. Gan jau laiks pienāks un visu paveiks, tikai notikumu zinātāji nebūs gulējuši bezgrēcīgā novembra miegā, bet atstājuši savu zināšanu liecības. Un tas, ka mana meita ir izplēsusi tieši šo ilustrāciju, droši vien nozīmē, ka mēs kādā vecumā esam bijušas līdzīgas. Kaut kādā ziņā tas mani dara laimīgu.
Novembra miegs
Esmu ievērojusi, ka rudenī varu gulēt stipri, stipri. Kā lāču māte. Tas vien liecina, ka cilvēki un lāči ir radinieki, un skaidrs, ka Lāčplēša dienai novembris ir pats labākais mēnesis. Novembris gan, ja paskatās kinorepertuārā, ir vilkaču mēnesis, par to liecina otrās rītausmas mēģinājums. Vai nav savādi - pat ķēves dēls Kurbads (Pumpura Lāčplēša tautas pasaku prototips) tomēr liekas daudz simpātiskāks nekā vilka un cilvēka sajaukums? Pasaku par Kurbadu bērnībā lūdzu vecmāmiņai lasīt gandrīz tikpat bieži, cik princesi stikla kalnā.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.